Pandēmija smagi skāra arī Latvijas medijus – reklāmas izdevumi strauji kritās, bet pieauga darba apjoms līdz ar lasītāju vajadzību pēc informācijas par "neredzamo ienaidnieku", kura dēļ uz laiku biju apstājusies teju vai visa dzīve. To pieredzēja arī Latvijas reģionālie izdevumi.
Vietējo un reģionālo izdevumu svarīgums ir nenoliedzams. Komunikācijas zinātnes klasiķis Deniss Makkveils rakstījis, ka tieši šie izdevumi dažādās mediju sistēmās ir uzskatāmi par svarīgākajiem - pretēji nacionālā un starptautiskā mēroga izdevumiem tie bieži vien vietējo iedzīvotāju acīs ir uzticamāki, jo ir tuvāk savai auditorijai.
Latvijā, kā zināms, reģionu medijiem iet smagi, jo auditorija bieži vien izvēlas labprāt patērēt bezmaksas interneta medijus un pašvaldības izdevumus, kas tradicionāli piedāvā nekritisku un valdošajai varai komplimentāru skatu uz notikumiem. Bijusī Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētāja Ivonna Plaude portālam Diena.lv norāda, ka reģionālajiem izdevumiem papildu jau minētājām grūtībām klāt nāca arī rūpes par to, kā izdevumos aizstāt ierastās reportāžas un kā parūpēties par savas apkārtnes cilvēku labklājību, vienlaikus uzraugot izolējušās pašvaldības amatpersonas. Izdevumā darba apjoms pieaudzis un arī pēc ārkārtējās situācijas beigām tiek strādāts pat 12 vai 13 stundu.
Jauns saturs
Tukuma Neatkarīgo ziņu redaktore Plaude saka, ka ierasti daudz vietas laikraksta lapās aizņem tieši reportāžas. "Tā ir viena no reģionālu mediju funkcijām - kopienas iespējas identificēties. Kopienas apziņas veidošanai tas ir ļoti būtiski - reportāžas un sarunas ar vietējiem cilvēkiem. Visiem gribas būt pieņemtiem. Tad nu mēs šo vēlmi ar reportāžām arī realizējam," skaidro žurnāliste, piebilstot, ka tas aizņem vairāk laika un resursu, bet vienlaikus tas arī mazliet atvieglo izdevuma dienu, jo raksti veidojas vieglāk. "Mēs nesekojam politiķu dienaskārtībai, mēs sekojam mikro un makro kopienu cilvēku ikdienas gaitām. Mēs sekojam viņu gaitām," saka Plaude.
Covid-19 laikā tas krasi mainījies, jo līdz ar ierobežojumiem publiskie pasākumi un citas aktivitātes tika atceltas, tādējādi arī laikraksta redakcijai bija jāmeklē jauni risinājumi. "Nācās domāt par visu saturu. Un beigās paši bijām priecīgi, ka saturs kļuva dziļāks. Mēs varējām vairāk laika atlicināt analītikai,” saka redaktore, norādot, ka pandēmija savā veidā deva iespēju paskatīties uz problēmām dziļāk, piemeklēt daudzveidīgākus avotus un vienai tēmai veltīt vairāk laika. Kā piemēru viņa min, ka izdevums pievērsies kadastrālās vērtības jautājumam. “No analītiskā satura mēs negribam arī tagad atteikties," saka Plaude, piebilstot, ka tā ir papildu slodze uz viņas un žurnālistu pleciem.
Interesantākas kļuvušas arī reģionālajos medijos izplatītās ielu aptaujas. "Mēs intervijas varējām padarīt dziļākas, sazinājāmies gan sociālajos tīklos, gan pa tālruni. Varējām realizēt žurnālistikas pamatprincipu par maksimālu viedokļu daudzveidību," saka redaktore un skaidro, ka ikdienā, aptaujājot uz ielas sastaptos cilvēkus, viedokļi mēdz gadīties līdzīgi un parasti ir steigā izteikti. Tagad cilvēkiem bijusi iespēja apdomāties, izsvērt savas domas.
Trešais aspekts, ko Tukuma Neatkarīgo ziņu vadītāja arī vērtē kā plusu, izdevumā daudz vairāk parādījās gan pasaules, gan valsts mēroga notikumi. "No tā arī šobrīd mēs negribētu atteikties, esam atstājuši vietu laikrakstā, lai varam uzrakstīt par to, kas notiek pasaulē un Latvijā," skaidro redaktore un piebilst, ka tas bijis arī iepriekš, bet tagad tam atvēlēts lielāks apjoms.
Tāpat esot aktivizēti arī sociālie tīkli, kuriem ikdienā atliek mazāk laika, un arī interneta portāls tika mērķtiecīgāk izmantots.
Jaunas funkcijas
Vienlaikus Tukumam Neatkarīgajām ziņām un arī citiem reģionālo izdevumu kolēģiem papildu nāca klāt jaunas funkcijas. "Bija brīži, kad mēs bijām vienīgā atvērtā iestāde pilsētā. Tā kā mums ir atvērtās redakcijas princips - mēs jau bijām kā viena mājsaimniecība, varējām neslēgt redakciju," saka Plaude, norādot, ka tas savukārt nozīmēja cilvēku pieplūdumu. "Šī gadsimta problēma ir vientulība. Tieši veciem cilvēkiem." Uz redakciju vairāk nāca cilvēki, kuriem gluži vienkārši vajadzēja ar kādu aprunāties un redzēt, ka "nav pienācis pasaules gals."
"Tā bija sociāla funkcija, ko mēs pildījām, jo, piemēram sociālajā dienestā viņi netika iekšā. Tur uz durvīm bija rakstīts, ka viņi var piezvanīt, bet vecs cilvēks vai trūkumā nonācis - kā viņš piezvanīs?" retoriski vaicā žurnāliste, norādot, ka pašvaldības iestādes sākotnēji aizvēra savas durvis, nedomājot, kā cilvēkiem ar viņiem sazināties.
Viņasprāt, novērota arī kliedzoša neiejutība no pašvaldības puses. "Saskārāmies ar gadījum, kad veca sieviete, pāri 80 gadiem, saņēmusi paziņojumu, ka viņu izliks no dzīvokļa. Krīzes laikā! Un viņa nebija vienīgā. Tad nu izrādās, ka apsaimniekošanās uzņēmumā atbildīgajam cilvēkiem bija laiks pastrādāt ar papīriem," saka Plaude un skaidro, ka situācija radusies, jo, lai gan pensionāre absolūti godprātīgi veica maksājumus, viņa bija aizmirsusi ar pašvaldību pagarināt īres līgumu. Tādēļ uzņēmums tā vietā, lai aizsūtītu sociāla dienesta darbinieku, bija iesniedzis tiesā prasību. Redaktore to sauc par kliedzošu gadījumu, kad vientuļus cilvēkus neviens neaizsargā un šī loma jāuzņemas jau pārslogotajam vietējam izdevumam.
Problēmas arī sagādājis pasts, kas pacēlis samaksu par klātienes pakalpojumiem, tādējādi nodarot pāri ne tikai cilvēkiem, bet arī reģionālajiem izdevumiem, kuriem, kā skaidro redaktore, vasarā jau tik un tā parasti ir "lielais iekritiens" uz abonentu skaitu. Jūnijā tas esot krities "nenormāli." Cilvēki arī nākuši uz vietas lasīt avīzes, jo bibliotēka bija slēgta.
"Tā atbildības nasta bija milzīgi smaga. Darbu apjoms pieauga," rezumē redaktore. Lielākās bažas šobrīd viņai ir par redakcijas žurnālistu izdegšanu. Redaktore cenšas iedot kolēģiem brīvdienas uz savas nodarbinātības rēķina.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Kāpēc man tas jāzina? saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji. Projekta redaktore Lauma Spridzāne.