Klauss: Neviens taču negrasās cirst priedes jūras krastā

Fragmenti no intervijas:

Pēdējās nedēļās ļoti plaši tiek runāts, ka teju tūlīt tiks izcirsti visi piejūras meži. Sajūta rodas, ka mežinieki grasās izzāģēt visas pludmales.

Kādēļ šādā veidā tika izplatīta pretargumentācija, nemāku izskaidrot. Jebkurā gadījumā, ja runā par piedāvātajiem grozījumiem, tad tēlaini varētu teikt – ir kopiena "Latvija", kopiena "Somija", kopiena "Zviedrija" un kopiena "Igaunija". Un loģiski, kopienā "Latvija" ļaudis dzīvo salīdzinoši labi, ja salīdzina ar Āfriku un Āziju, tomēr ir viena nelaime, ka mums daudz tuvākās kopienās – "Lielbritānijā", "Ziemeļvalstīs" – un citur dzīvo daudz labāk. Tādēļ ik dienu mēs zaudējam mūsu ļaudis. Faktiski man vienīgais zināmais problēmas risinājums ir produktivitātes paaugstināšana. Mežsaimnieki šajā sakarā redz vismaz divas vietas, kur ir svarīgi īstenot produktivitātes uzlabošanu, kas abas saistītas ar meža kvalitātes uzlabošanu nākotnē. Viena ir saistīta ar piejūras mežiem, otra – ar klasiskajiem Latvijas mežiem.

Kas tad ir ar tiem piejūras mežiem?

Pirmkārt ir jāsaprot – nevienu brīdi nav bijusi runa no mežsaimnieku puses, ka mēs gribētu skart tos mežus, kas atrodas blakus pludmalēm. Līdz 300 metriem no pludmales – tā ir zona, par kuru pat no mežsaimniecības viedokļa mēs vispār nediskutējam. Tā ir zona, kur ir citi nosacījumi. Tā vispār nav mežsaimnieku zona. Baidīšana, ka turpmāk mēs sauļosimies blakus kailcirtei, nav patiesība.

Mēs runājam par mežiem, kas sākas aiz 300 metru zonas un beidzas piecus kilometrus no jūras.

Šī ir gana liela mežu zona – vairāki desmiti tūkstošu hektāru –, par kuru jau šobrīd normatīvos ir noteikts, ka tā ir ierobežotas saimnieciskās darbības zona, un patlaban mums notiek diskusija, kā šajā saimnieciski ierobežotajā zonā saimniekot. Pašreizējie noteikumi ilgtermiņā atstāj sliktu ietekmi uz nākotnes priedes audzēm šajās platībās. Arī vides organizācijas, gan ne žurnālistu klātbūtnē, piekrīt, ka auglīgākajos piejūras mežos šobrīd atļautās vienlaidus izlases cirtes būtu jāaizliedz, jo šādu procesu ietvaros mēs vienkārši nevaram radīt apstākļus, lai priede šajās vietās ienāktu atpakaļ. Vēl pagājušajā nedēļā tikšanās laikā ar vides organizācijām pārrunājām šo jautājumu, un esam tajā raduši kopsaucēju, proti, dialoga saturs ir mainījies. Mēs vairs nediskutējam par to – darām vai nedarām, bet kā labāk izdarīt.

Kāda ir reālā situācija Latvijā, vai mežus vairāk izcērt, vai arī to apjoms pieaug?

Mums ik gadu paliek četri miljoni kubikmetru pāri, ja veicam matemātisku aprēķinu par to, cik lielā apjomā koksne ir pieaugusi gada laikā, cik esam nocirtuši un cik dabiski mirusi, kas kopsummā, starp citu, ir ap sešiem miljoniem kubikmetru gadā. Varētu šķist, ka tas ir ļoti milzīgs apjoms, dabā tas ir ap diviem kubikmetriem uz hektāru. Bet, ja runājam par mežsaimnieku attieksmi pret mežiem, tad noteikti sen vairs nav tāda situācija, kā vērojām deviņdesmito gadu sākumā, kad nereti mantoja mežu, ātri to nocirta un nopirka kādu labu automašīnu, tajā pašā laikā mežu neatjaunojot. Ja tādi gadījumi notiek mūsdienās, tad tādi tiešām ir kaut kas ļoti ārkārtējs. Es regulāri tiekos ar mežu īpašnieku biedrību biedriem, no kuriem jūtama liela interese par mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Protams, ir gan vēl ap 20% privāto mežu, kuriem īsti nav paveicies ar īpašnieku, jo īpašnieki par tiem neliekas ne zinis.

Vai varat droši teikt, ka šodien jebkurā vietā, kur tiek veikta meža kailcirte, automātiski notiek arī jauna meža stādīšana vietā?

Latvijā būtībā tas notiek automātiski. Ikviens meža īpašnieks atjauno savu mežu, cits jautājums, kādā kvalitātē tas notiek. Jo viens ir iestādīt mežu, bet otrs rūpēties par to, kopt ilgtermiņā. Latvijā vispār nav bažu par to, ka nocirstā vietā meža vairs nebūs. Latvijā vairāk ir jādomā par to, kāds mežs būs. Un par to arī tiek runāts grozījumu projektā – mēs gribam redzēt saimniecisku mežu. Taisnība ir tā, ka tie izaugs ātrāk, resnāki, labāki. Bet jebkurā gadījumā mums aizvien nav tādas brīnumu metodes, ka tas varētu notikt tuvākajā desmitgadē. Tāpēc lielā mērā šie grozījumi vērsti uz to, lai motivētu šodien darīt un cerēt, ka nākotnē būs saimnieciski domājoši cilvēki, kuri pieņems pareizo lēmumu tajā brīdī, kad šie meži būs izauguši. Šodien gribam radīt apstākļus, lai nākotnes meži izaug daudz labāki. Bet mēs būsim izdarījuši visu, lai viņiem būtu izvēles iespēja. Un vēlreiz – šie grozījumi neparedz, ka tagad notiks masveida ciršana piejūras mežos, kā to šobrīd mēģina parādīt. Piemēram, Latvijas valsts meži gaida šos grozījumus, jo tas viņiem dotu iespējas labot kļūdas piejūras mežos, kuras spieda izdarīt šodienas normatīvā vide. Ja šie grozījumi tiks pieņemti, divās trešdaļās piejūras priežu mežu tuvākajos gados mēs redzēsim mežsaimniecisko darbību nevis tāpēc, lai iegūtu pēc iespējas vairāk koksnes, bet gan tāpēc, lai labotu normatīvās vides izraisītās mežsaimniecības kļūdas un atjaunotu priežu audzes.

Visu interviju lasiet laikraksta Diena trešdienas, 30.augusta, numurā!