Latvijai nevēlas būt sveši

Meklē saikni

"Vai varam runāt latviski?" pirms sarunas jautāju visiem pieciem dalībniekiem, kuri piekrituši pastāstīt par savu pieredzi. Vairāk vai mazāk pārliecinoši runāt latviski piekrīt visi, taču sarunas laikā brīžiem pārejam uz angļu valodu, jo jauniešu valodas prasmes ir ļoti dažādas. Jautājumus saprot visi, taču atbildēm atrast pareizos vārdus ir grūti, jo ikdienā viņiem latviešu valoda bieži ir otrajā plānā. 

Ralfam ir 17 gadu, bet aptuveni 13 gadu jau ar vecākiem dzīvo Norvēģijā. Valodu mācījuši tikai vecāki, bet puisis runā samērā pārliecinoši. Vienlaikus viņš atzīst, ka par Latviju gandrīz neko nezina, bet apņēmība mācīties viņam ir, jo pieļauj, ka kādreiz varētu atgriezties. 

Māsas Jūlija un Matilda Spatones-Gopperes Latvijā nekad nav dzīvojušas. Viņu tētis uz Zviedriju aizbrauca jau Otrā pasaules kara laikā. Tēvs arī bijis tas, kurš abas bērnībā katru nedēļas nogali spieda iet uz latviešu skoliņu. Matilda norāda, ka toreiz tas nav paticis, bet tagad to spēj novērtēt. Vienlaikus viņa atzīst, ka ir dusmīga, ka ikdienā vecāki ar viņām latviski nerunāja. Kaut kur galvā jau tā valoda ir, taču runāt ir grūti, un meitenes bieži atbild angliski. Jūlija gan skaidro, ka abām ir ļoti būtiski apgūt ne tikai valodu, bet arī Latvijas vēsturi un kultūru. "Ir svarīgi mācīties par savām saknēm un tautu, no kuras esam nākuši," saka meitene. Latviešu valoda esot ļoti īpaša viņas acīs, un abas norāda, ka nepieļaus vecāku kļūdu – nākotnē saviem bērniem viņas latviešu valodu mācīs cītīgi.

Latvijā nav dzimuši arī Katrīna un Kristofers Krāmeri. Māsa ar brāli latviski ģimenē runā tikai ar mammu un omi, bet, vecāku mudināti, tagad gadu ar visu ģimeni dzīvos Latvijā. Tā būs iespēja saprast, vai nākotnē viņi te vēlētos dzīvot, savukārt vasaras skola palīdzēs šim gadam labāk sagatavoties, nostiprinot valodu. Abi gan latviski runā teju tekoši, vienīgi ik pa laikam kādu vārdu iestarpina angliski.