Gan ministriem, gan arī Ministru prezidentei Laimdotai Straujumai (V) nešķita pārliecinoši KNAB argumenti par to, ka šis likums sakārtos lobēšanas jomu un būs iespēja uzzināt, ar ko ārpus komisijām tiekas Saeimas deputāti. Šāds arguments šķita absurds veselības ministrei Ingrīdai Circenei (V), kura bija neizpratnē - viņa arī piektdienās tiekas ar vēlētājiem, kuriem pat nezina vārdu, un vai tāpēc viņai katrs vēlētājs būs jāreģistrē.
Arī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis (ZZS) un ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (RP) pauda, ka neatbalsta šādu likumprojektu, jo arī viņi tiekas ar Latvijas uzņēmējiem un dažkārt pārstāv viņu intereses starptautiskajā arēnā.
Lielākā daļa no ministriem atbalstīja, ka normas par lobēšanu jāiestrādā jau esošajos normatīvajos aktos, bet jauns likums, kas tikai palielinās administratīvo slogu, nemaz nav nepieciešams.
Straujuma aicināja KNAB mēneša laikā iesniegt priekšlikumus par to, kuri normatīvie akti būtu jāgroza, kuros jāiekļauj ar lobēšanu saistītas normas. "Skaidrs, ka šim nav absolūta atbalsta. Tas gan nenozīmē, ka mēs esam pret skaidrību," teica valdības vadītāja.
KNAB izstrādātajā likumprojektā ir noteikts, ka lobēšana ir privātpersonas atklāta un tiesiska darbība ar mērķi ietekmēt publiskās varas institūcijas pārstāvja rīcību noteikta veida dokumentu un to projektu ierosināšanas, izstrādes, saskaņošanas, pieņemšanas vai izsludināšanas procesā.
Dokumenti, kuru satura ietekmēšana ir saistāma ar lobēšanu, ir ārējie normatīvie akti, attīstības plānošanas dokumenti, informatīvie ziņojumi, Latvijas oficiālā viedokļa dokumenti starptautisko organizāciju un Eiropas Savienības institūcijās, Saeimas lēmumi, Saeimas deputātu patstāvīgie priekšlikumi, jautājumi vai pieprasījumi, Saeimas, Valsts prezidenta, Ministru kabineta vai pašvaldības domes politiskie lēmumi, iekšējie normatīvie akti, kā arī Ministru kabineta iekšējie tiesību akti vai Ministru kabineta rīkojumi.
Tāpat likumprojektā tiek noteikta kārtība, kādā tiek publiskota informācija par lobēšanas darbībām. Informāciju reģistrē publiskās varas institūcijas pārstāvis, un šī informācija ir jāpublicē attiecīgās institūcijas mājaslapā. Savukārt lobētājam ir pienākums identificēt sevi un organizāciju, ko tas pārstāv, kā arī atklāt, kuras personas interesēs tiek veikta lobēšana.
Definējot tiesiskas lobēšanas pamatprincipus un nosakot konkrētus pienākumus un aizliegumus gan lobētājam, gan publiskās varas pārstāvim, tiesiska lobēšana tiek skaidri nošķirta no Krimināllikumā paredzētās noziedzīgās darbības saistībā ar pretlikumīgu tirgošanos ar ietekmi.