Vai varam teikt, ka opera šobrīd var stabili izdzīvot ar to dotāciju un sponsoru naudu, kas ir? Vai opera šobrīd var norēķināties par pakalpojumiem, vai visi vecie parādi ir nomaksāti un jauni nav iekrāti?
Visi vecie parādi sen ir nomaksāti, jaunu nav, gluži otrādi, mēs investējam līdzekļus. Es negribu uzskaitīt, cik kas maksā, bet Manonas Lesko iestudējumam iegādāti videoprojektori, pagājušajā gadā iepirkti instrumenti - timpāni, oboja, klarnete -, šobrīd tiek iepirkta flauta. Ir restaurēts iepriekš pilnīgi nolaistais Stainway flīģelis, kuru vairs nav kauns likt uz skatuves.
Kādas ir operas un Kultūras ministrijas attiecības?
Mums ir pietiekami konstruktīvs dialogs. Cilvēku darba samaksas jautājums nebeigsies nekad. Valsts dotācijai ir jānosedz darbinieku algas, apkures, elektroenerģijas un citas tehniskās izmaksas. No tā, ko mēs nopelnām par izrādēm, mums ir jāvar izveidot jaunu repertuāru. Ir jāsaprot nepārprotama lieta - opera ir dārgs un principā nerentabls projekts. Ja valsts uzskata par vajadzīgu saglabāt operu kā kultūras vērtību, jāsaprot, ka tas kaut ko maksā. Tas ir saistīts arī ar mūziķu izglītību - dažās instrumentu grupās trūkst mūziķu, jo cilvēks, sākot studēt akadēmijā, redz, ka viņa atalgojums būs neadekvāts, tāpēc, iespējams, izvēlas citu profesiju. Tuvākos desmit gadus par to ir nopietni jādomā, citādi pēc pieciem sešiem gadiem ieraudzīsim, ka orķestrī spēlē daudz aziātiska izskata cilvēku.
Kā jūsu vadītās valdes laikā ir mainījies darbinieku atalgojums?
To mēs izdarījām no iekšējiem resursiem, nav jau tā, ka visu sagaidām tikai no malas. Es tomēr pasitu sev uz pleca - pagājušajā gadā bija ieplānots atjaunot orķestra algas 2008. gada līmenī, šogad - visam kolektīvam. Tas varbūt nav nekas pārmērīgi iepriecinošs, bet esam izgājuši laukā no krīzes algu perioda, kad bija milzīgi samazinājumi.
Vai operā šobrīd ir labs psiholoģiskais klimats? Kā varat raksturot attiecības ar darbiniekiem un arodbiedrībām?
Ar arodbiedrībām man šobrīd nav neviena konflikta. Mēs esam atrisinājuši baleta mākslinieku veselības apdrošināšanas jautājumu, kā jau iepriekš teicu, kolektīva algas, maksājuši prēmijas atsevišķām darbinieku grupām, kas bija maz atalgotas.
Kad tika pieņemts lēmums par operas oficiālā nosaukuma maiņu, tika sastādīta tāme - apmēram 13 000 eiro. Tajā ir arī jaunas mājaslapas izstrāde. Vai līdzšinējais logotips ir tik nenomaināms pret jaunu, ka jāveido pilnīgi jauna mājaslapa?
Ir nepareizi koncentrēties uz šo mazo summu. Ir jārunā par pilnīgi citām lietām. Šī māja saucas Latvijas Nacionālā opera, un tā pieder Rīgas domei. Ir svarīgi nodalīt īpašuma situāciju - Rīgas dome domā par mājas fasādi, par pamatiem, kur ūdens tek, par skatuvi. Saturs - trupa, opera un balets, - tā ir valsts kapitālsabiedrība. Līdz šim mēs ar jēdzienu Latvijas Nacionālā opera saprotam māju un trupu vienā gabalā, bet tā tas nav. Valsts nedod ne centa mājai, jo tā pieder domei. Es gribu, lai visiem ir skaidrs, ka līdzekļiem uzturēšanai jānāk no Rīgas domes, kurai to nav, un tur veidojas politisks konflikts. Vienlaicīgi saprotot, ka balets ir nedaudz diskriminētā situācijā un ka Norvēģijā, Nīderlandē, Beļģijā, Slovēnijā un citur Eiropā nosaukums ir Nacionālā opera un balets.
Visu interviju ar LNO vadītāju lasiet pirmdienas, 23.februāra, avīzē Diena!