Osteoartrīta rezultātā tiek bojāti visi locītavas audi - skrimslis, kaulu virsmas, locītavas kapsula un to pārklājošā plēvīte, saites un muskuļi, līdz ar to saslimšana izpaužas ar sāpēm. Cilvēks izjūt aizvien pieaugošu diskomfortu, pazeminās viņa dzīves kvalitāte, taču, lai gan pilnībā šo kaiti izārstēt nevar, jo tas ir hronisks process, veselības stāvokļa stabilizēšanā ļoti būtiska ir pareiza ārstēšana un rehabilitācija. Kas senioriem par to jāzina, konsultē ārste interniste, Latvijas Universitātes Reimatoloģijas rezidentūras rezidente* Signe Zelča.
Sievietes skar biežāk
Pierādīts, ka līdz 50 gadiem osteoartrīts biežāk skar vīriešus, bet pēc šī vecuma - sievietes. Viņām saslimšana progresē straujāk - tas saistīts ar menopauzes iestāšanos un estrogēnu deficītu. Līdz 50 gadiem osteoartrīts sievietēm un vīriešiem skar identiskas locītavas, taču, pieaugot vecumam, vīriešiem šī kaite vairāk skar gūžas locītavas, sievietēm - ceļu un roku pirkstu galējās locītavas. Biežāk osteoartrītu konstatē ceļu, gūžu, plecu, pēdu vai plaukstu locītavās, un tā attīstības risks ir augstāks abu dzimumu korpulentajiem pārstāvjiem.
Slimības attīstību veicina dažādi faktori - iedzimtība, vielmaiņas īpatnības, bioķīmiskie un biomehāniskie faktori, nepareizs, mazkustīgs dzīvesveids. Tie visi ietekmē skrimsli veidojošās šūnas - hondrocītus, kam ir svarīgākā loma osteoartrīta attīstībā un norisē. Fizioloģiski locītavā norit skrimšļaudu noārdīšanās un jaunu audu veidošanās, un, lai šis process varētu notikt, darbojas specializētas vielas jeb fermenti. Osteoartrīta gadījumā noārdošie fermenti darbojas aktīvāk, un tas kavē skrimšļaudu atjaunošanos. Rezultātā tā augstums samazinās un tas kļūst plānāks. «Novecojot skrimslī notiek atmiekšķēšanās, locītavu virsmas nodilst un hondrocīti vairs nespēj atjaunot bojātos audus,» paskaidro daktere S. Zelča.
Sāp arī naktīs
Galvenais klīniskais sindroms ir progresējošas, nereti asas, stipras sāpes locītavās, kam seko locītavu kustību apjoma ierobežojums un krakšķēšana. Raksturīgs arī rīta stīvums, kas ilgst līdz 30 minūtēm (raksturīgi, ka sievietēm tas ir izteiktāks, tāpat kā nakts sāpes). Locītavas var sāpēt ne tikai kustību laikā, bet arī miera stāvoklī un naktīs. «Osteoartrīts galvenokārt parādās un progresē visvairāk nodarbinātajās locītavās,» uzsver S. Zelča. Kā novērojuši mediķi, sāpju dēļ pacienti arvien mazāk iesaistās ikdienas aktivitātēs, līdz ar to pieaug sociālā izolētība, rodas miega traucējumi, nomākts noskaņojums.
Ir dažādas osteoartrīta klasifikācijas, taču vienkāršākā ir primārais un sekundārais osteoartrīts, pie tam abu patoģenētis kie norises mehānismi ir vienādi. Primārais - ja pacientiem nav citas slimības, kuras dēļ varētu attīstīties locītavas iekaisums, un tas cieši saistīts ar novecošanos. Sekundāra osteoartrīta cēloņi var būt daudzi, biežākie - tas izveidojies kā pavadoša patoloģija kādai citai hroniskai slimībai vai agrāk piedzīvotas locītavas traumas dēļ, kuras rezultātā attīstās saslimšana. Osteoartrītu konstatē, piemēram, pacientiem ar iekaisīgas dabas artrītiem, cukura diabētu, akromegāliju, pastiprinātu epitēlijķermenīšu darbību, pastiprinātu dzelzs uzkrāšanos organismā vai kalciju saturošu kristālu uzkrāšanos skrimšļaudos.
Diagnostikas iespējas mūsdienās ļoti plašas, taču sākotnējās ir rentgenoloģiskie un ultrasonoskopiskie izmeklējumi.
Kustības kā ārstēšana
Osteoartrīta ārstēšanā izmanto gan medikamentus, gan kustību terapiju, kas ir lēta un efektīva. Pētījumi liecina, ka, piemēram, gūžu un ceļu locītavu osteoartrīta gadījumā kustības ir pirmā ārstēšanas metode, kas sešu nedēļu līdz 30 mēnešu laikā būtiski samazina hronisku sāpju intensitāti.
Reimatologi uzskata: veselības stāvokļa uzlabošanā svarīgi iesaistīt visus rehabilitācijas speciālistus - fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārstu, fizioterapeitu un ergoterapeitu, tā nodrošinot saslimušajam iespēju maksimāli saglabāt neatkarību pašaprūpē un mobilitātē. Piemēram, ergoterapeits palīdzēs mainīt ikdienas paradumus, mazinot tās kustības, kas rada vai pastiprina sāpes osteoartrīta skartajās locītavās, un palīdzēs piemeklēt atbilstošas palīgierīces, kas atvieglo ikdienas aktivitātes. Palīdzēt var arī speciālu ortožu un ortopēdisko zolīšu lietošana.
Rehabilitācijas laikā ir svarīgi stabilizēt slimās locītavas un maksimāli uzlabot gaitas stabilitāti; mērķis ir samazināt sāpes, palielināt un saglabāt kustību apjomu artrīta skartajās locītavās un spēku muskuļos ap iekaisušajām locītavām.
Lai gan pacientam šķiet, ka papildu slodze sāpošajām locītavām būs grūti izturama, regulāru fizisko vingrinājumu loma sāpju mazināšanā un funkcionālā stāvokļa uzlabošanā ir neapstrīdami pierādīta. Ir noteikti vingrojumi, ko drīkst un ko nedrīkst izmantot. Parasti pacientam iesaka speciālus svaru nenesošus vingrojumus no atvieglotas pozīcijas (piemēram, guļus stāvoklī uz muguras, uz sāniem, uz vēdera, arī vingrojumus ūdenī, uz velotrenažiera). Vingrojumu intensitāte jāpalielina pakāpeniski. Visi vingrojumi veicami bez sāpēm un ar prieku!
«Regulāras fiziskās aktivitātes nostiprina muskulatūru un stabilizē locītavas, uzlabo asinsriti - te ieteicama stiepšanās, joga, zemas slodzes aerobika, dejošana, nūjošana, peldēšana un riteņbraukšana. Pirmreizēji uzsākot visas šīs aktivitātes, ļoti vēlams vispirms konsultēties ar fizioterapeitu un rehabilitācijas ārstu par pareizas metodes izvēli,» iesaka S. Zelča. Runājot par korpulentajiem pacientiem, kā vienu no galvenajiem daktere min ķermeņa svara samazināšanu: «Ir pierādīts, ka ķermeņa svara samazināšana par pieciem kilogramiem samazina sāpju intensitāti par 25 procentiem.»
*vadītāja profesore D. Andersone