Samazinājums studējošo skaitā Latvijā vērojams pēdējos 5 gadus, ja 2007. gadā studējošo skaits valsts un privātajās augstākajās mācību iestādēs bija vairāk kā 114 tūkstoši, tad 2011. gada pārskatos uzrādās, ka šobrīd Latvijā studē vairs tikai 85 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju.
Kā De Facto atzina neatkarīgais pētnieks, filozofs Arnis Altens, „šis samazinājums ir straujāks nekā vidusskolēnu skaita samazinājums. Kaut kur paliek daļa jauniešu, nav zināms, kur viņi paliek. Iespējams, ka viņi nekur nestudē, iespējams ka viņi strādā, bet ļoti ticams, ka daļa no viņiem aizbrauc studēt uz ārzemēm.”
Tomēr neviena, pat izglītības ministrijas varā nav uzskaitīt visus tos, kas pēc savas iniciatīvas nolēmuši doties pēc diploma pāri robežām, ministrija spiesta atzīt, ka valstij nav informācijas par tiem jauniešiem, kas izvēlējušies studijas ārpus Latvijas robežām. „Mums nav precīzu datu cik tieši Latvijas studenti studē ārzemēs, mēs lēšam tie varētu būt aptuveni 5000, bet tās ir tādas netiešos pētījumos veiktas aplēses,” atzina IZM Augstākās izglītības departamenta direktora vietniece augstākās izglītības jomā Inese Stūre.
Arī Rīgas Hanzas vidusskolas direktors Valdis Liepiņš atzina, ka skolas vidusskolēniem ir interese par studijām ārvalstīs, tomēr tādu, kas reāli aizbrauc neesot daudz. Pagājušajā gadā studēt uz ārvalstīm devušies 10 absolventi, šogad 3 un parasti aizbrauc tie izcilākie. „Mums ir skolai prieks, ka pagājušajā gadā mums meitene iestājās Oksfordā. Tas ir arī mums tāds gandarījums. Ne katru gadu mums kāds iet vai Kembridžā vai Oksfordā, bet es ļoti labi saprotu ka diez vai viņa atgriezīsies atpakaļ, jo viņa studē ļoti specifisku to, kas ir tieši Anglijas šīs valsts vajadzībām,” intervijā De Facto sacīja Liepiņš.
Un lai arī eksperti studentu došanos prom vērtē pozitīvi, jo jaunieši paplašina redzes loku, iemācās valodas, iegūst jaunus kontaktus, kas pēc tam viņiem, iespējams, noderēs tālākajā profesionālajā karjerā, šobrīd valstij nav plāna, kā ārvalstīs studējošos jauniešus atgriezt atpakaļ Latvijas darba tirgū.
Tiesa paši ārvalstīs studējošie jaunieši arī neslēpj, ka īpaši plāni diez vai ko līdzētu. „Par to patriotismu – es nezinu daudzus, kas par Latviju “noliktu galvu”, kā dziesmā dzied – es laikam tomēr izvēlētos to savu dzīvi, un tādi kā es ir daudz – simti ,tūkstoši,” De Facto sacīja Laura Polence, kura jau piecus gadus studē džeza vokālu Amsterdamā,
Un tieši šeit slēpjas lielākā problēma – Latvijas valsts ar vieglu roku palaiž pasaulē jauniešus, kuru izaugšanā valsts jau ieguldījusi gana daudz līdzekļu. Savukārt valstij faktiski nav ambīciju un vienota plāna, lai panāktu, ka jaunieši pēc studijām atgriežas mājās.
Kamēr aizbraucēju skaits aizvien pieaug, Ekonomikas ministrija gatavo vien reemigrācijas plānu. Tas nozīmē, ka akcenti tiek likti uz tiem, kas dažādu iemeslu dēļ jau ir prom no Latvijas, nevis mēģinājumu izstāstīt un apliecināt topošajiem studentiem, ka viņus atplestām rokām gaidīs mājās.
„Viens no instrumentiem kā mēs varētu atgriezt studentus - izciliem studentiem segt mācību kredītu no valsts budžeta līdzekļiem. Es domāju, ka šis ieguldījums Latvijā būtu daudz lielāks nekā nodokļu maksātāju iztērētie līdzekļi,” uzskata Altens. Tomēr citās domās ir Ekonomikas ministrija, jo kā sacīja ekonomikas ministra padomniece, tad „negribētu reemigrācijas plāna ietvaros stimulētu aizbraukšanu, tā ir nepareiza pieeja.”
De Facto norāda, ka diskusijas par aizbraucošajiem studentiem var ieilgt, iespējams ka reemigrācijas plānam paralēli vajadzēt veidot vēl kādu citu plānu. Lai gan var gadīties arī tā, ka labi izglītoto pilsoni, kurš dzīvo ārzemēs tas vairs neskars.