Nešļūkt pa dzīvi bez iniciatīvas

"Laiks šobrīd ir ļoti turbulents, un mēs dzīvojam brīdī, kad pārmaiņas ir tādas, ko pat grūti aptvert," darba tirgū un profesionālajā pasaulē notiekošos procesus raksturo starptautiskās personālatlases kompānijas Amrop partneris Viesturs Lieģis. Viņš norāda – tas, kas nākotnē būs realitāte, patlaban var šķist zinātniskā fantastika. Piemēram, pieļāvums, ka pēc gadiem četrdesmit visu pasauli spēs apgādāt 15% cilvēku, savukārt 85% praktiski nebūs jāstrādā… Jaunie attīstības virzieni un kompetences, kas nākotnē varētu būt vajadzīgas visvairāk, iezīmējas jau patlaban. Jauniešiem to apzināšanās var palīdzēt saprast, kāds būs tas darba tirgus, kādā viņi drīzumā nonāks un kura vaibstus paši arī daļēji veido. 

Nozares spiestas mainīties

Zināšanas un prasmes STEM jeb visās eksaktajās jomās turpmāk no darba devēju puses būs vispieprasītākās, V. Lieģis apstiprina jau daudzkārt dzirdēto un uzsver, ka šīm jomām, viņaprāt, arī piešķirama prioritāte, domājot par visas valsts izglītības stratēģiju. Tomēr nevarēs iztikt arī bez kompetencēm sociālo un humanitāro zinātņu laukā. "Veiksmīgos jaunuzņēmumos un citās kompānijās daudzas lietas tiek veidotas, bāzējot tās algoritmos, kuru kļūst arvien vairāk, – veidojas mākslīgais intelekts. Taču tas ir ļoti saistīts, piemēram, ar psiholoģiju, jo ir jāsaprot, kā lēmumus pieņem cilvēks un kā iemācīt mašīnai pieņemt maksimāli daudz lēmumu cilvēka vietā," V. Lieģis skaidro. Tāpat, viņaprāt, nākamo gadu darba tirgū aktuāls būs viss, kas saistīts ar sociālajiem tīkliem un to ietekmi uz sabiedrību, kā arī – ņemot vērā pieaugošos cilvēku centienus sabalansēt darba un privāto dzīvi – izklaides un rekreācijas pakalpojumiem u. tml.

Eksaktās prasmes tomēr būs bāze visam. IT ienāk visās nozarēs, un tas pārvērš ne vien šīs nozares, bet arī IT kā profesiju. "Pirms gadiem desmit IT bija tāda smalka lieta un IT speciālisti bija kā burvju mākslinieki – pārējie lielākoties nesaprata, ar ko viņi īsti nodarbojas. Tagad pētījumi rāda, ka jau vairāk nekā 50% cilvēku, kas strādā IT nozarē, ir bez augstākās izglītības – līdz ar to tā jau kļūst par jaunā laika "zilo apkaklīšu" (strādnieku līmeņa – D. K.) profesiju," saka V. Lieģis.

IT risinājumu ienākšana dažādās nozarēs stimulē jaunu, inovatīvu, dinamisku uzņēmumu rašanos un arvien straujāk maina tradicionālo darbības un biznesa modeli, pēc kāda attiecīgajā nozarē uzņēmumi strādājuši līdz šim. Tas ir īpaši nopietns izaicinājums lielajām kompānijām, kurās radikāli mainīt biznesa stratēģiju un pieeju ir ļoti sarežģīti. V. Lieģis kā piemēru min finanšu pakalpojumu nozari – tajā vecajām, konservatīvajām bankām nu nākas meklēt veidus, kā saglabāt savu nozīmi jaunajā pasaulē, kur kā sēnes pēc lietus aug mazi, ātri, oportūnistiski fin-tech jaunuzņēmumi, kas paņem savu daļu tirgus pīrāga un maina arī nozares kopējo ainu. Interesantas pārmaiņas notiek arī mazumtirdzniecības jomā, kas kļūst arvien inteliģentāka – gan tāpēc, ka jūt spiedienu no augošās tirgošanās internetā, gan tāpēc, ka šodien prasmīga pieejamo datu analīze ļauj precīzi notēmēt faktiski uz ikvienu individuālo pircēju un izveidot tikai viņam atbilstošu piedāvājumu. Tas nosaka mazumtirdzniecības uzņēmumu vajadzību pēc gudrākiem darbiniekiem, kas spēj ar to tikt galā.

Neapšaubāmi, visos šajos procesos tehnoloģijas atņems daļu darba cilvēkiem, V. Lieģis piekrīt, tāpēc aicina jauniešus vairāk domāt, kādas prasmes apgūt, nevis kādu konkrētu profesiju iegūt, jo profesijas patlaban mainās, saplūst, kļūst starpdisciplināras. "Galvenais, ko darba tirgus patlaban sagaida, ir kognitīvās prasmes – tavam prātam jābūt asam un elastīgam, spējīgam mainīties. Tu nedrīksti sevi piesiet kādam vienam modelim ar ticību, ka tas būs nemainīgs visu tavu dzīvi. Jābūt gatavam, ka tas pēkšņi var ļoti radikāli mainīties," V. Lieģis saka. Tiesa, paliks arī profesijas, kas būs pietiekami stabilas un ilgtermiņā, taču tās, viņaprāt, nebūs tas interesantākais, ar ko nodarboties.

Jāmeklē, kur praktiskāk

Lai gan patlaban visdrošākā likme jauniešiem būtu doties studēt IT, V. Lieģis spriež, ka pēdējo gadu uzkarsušais burbulis, kas saistīts ar nemitīgi augošo pieprasījumu pēc IT speciālistiem un arī ar viņu atalgojuma līmeņa celšanos, nebriedīs mūžīgi. Kas ar burbuli notiks tālākā nākotnē, grūti pateikt, taču skaidrs, ka tikpat droša karjeras likme kā IT būtu arī studijas mehānikā, enerģētikā, ķīmijā, farmācijā, bioloģijā, citās dabaszinātnēs, inženierzinātnēs.

Nopietni gan jāvērtē mācību iestāde, kurā plānots izglītoties. "Augstskolām būtu vēl vairāk jāiespringst, lai iedotu jauniešiem pareizu un reālistisku priekšstatu par dzīvi," V. Lieģis saka. Viņš uzskata, ka daudzās valsts augstskolās tehniskajās studiju programmās aizvien pieklibo praktiskā puse, kā arī izpratnes radīšana studentiem par tālāko profesionālo izaugsmi – strādāt par inženieri iegūtajā specialitātē vai arī pārdošanas menedžeri kādā nozares uzņēmumā, kur alga varbūt būs lielāka, taču viņa inženiertehniskā attīstība apsīks. Bez maksimāli praktisku studiju izvēles uzmanība jāpievērš arī augstskolas reputācijai. "Ja esi pabeidzis mācību iestādi, par kuru saka – tur galvenais, vai students par izglītību maksā, nevis mācās –, tas neizskatīsies labi arī darba devēju acīs."

Izglītoti un uzņēmīgi cilvēki ir Latvijas pluss, pat ja esam maza valstiņa ar mazu iedzīvotāju resursu, V. Lieģis uzskata. Jaunuzņēmumu bums, to veiksmes stāsti, kā arī dažādās iniciatīvas biznesa sācēju atbalstam daudziem jauniešiem dod drosmi mēģināt sevi realizēt uzņēmējdarbībā. V. Lieģis gan akcentē, ka tie, kam tiešām izdevies izsisties pasaulē, pārsvarā ir uzņēmumi, kuri nevis uztaisījuši un palaiduši tirgū kādu produktu no A līdz Z, bet gan atraduši savu nišu, iespēju iespraukties jau esošajā globālajā vērtību ķēdē, meistarīgi liekot lietā savas stiprās puses. "Protams, tas nav tik seksīgi kā uztaisīt, piemēram, savu parfimērijas produktu līniju, un kalt plānus par lielā Ķīnas tirgus iekarošanu, lai gan mēs Latvijā tīri fiziski nevaram nodrošināt tam interesantus apjomus," V. Lieģis komentē aspektus, ko vērts apdomāt jauniešiem, kuri sapņo par savu biznesu.

Ko par sevi vari pastāstīt?

Savukārt tiem jauniešiem, kuri ir ar mieru kļūt par algotiem darbiniekiem uzņēmumos, svarīgāk nekā iepriekšējām paaudzēm kļuvis pašrealizēties, bet mazsvarīgāk – būt piederīgiem un lojāliem kādai lielākai kopienai, organizācijai. Šāda jauniešu individuālisma pozitīvā puse ir atvērtība un informētība, taču darba devējiem jārēķinās, ka jaunieši dzīvo projektu režīmā – kamēr viņiem projekts ir interesants un viņi redz tā jēgu, mērķi un pašu pievienoto vērtību, tikmēr viņi projektā strādā, labprāt arī ilgākas darba stundas. Bet, tiklīdz šī emocionālā iesaiste apraujas, jaunieši viegli maina darba devējus, būdami gatavi mesties arī sev svešā lauciņā. Paaudzēm līdzi mainījušās arī modernās organizācijas, kas vairs nav hierarhiskas, bet gan plakanas un projektos bāzētas, turklāt šāds modelis kļūs arvien izplatītāks visās jomās, spriež V. Lieģis. Daudzviet darbinieki nestrādā uzņēmumā pastāvīgi, bet tiek piesaistīti tikai konkrētam projektam, aug arī attālinātā darba popularitāte, un šāda darba vide jauniešiem ir saprotamāka nekā tradicionālā. Raksturīgi, ka jauniešiem nav robežu, tāpēc viņi daudz vieglāk pieņem lēmumus arī par darbu ārzemēs vai atgriešanos Latvijā pēc ilgākas prombūtnes – viņi būs tur, kur viņiem ir interesanti.

Taču jauniešu ekspektācijas par to, kas viņiem no darba devēja pienākas (arī atalgojuma lielums), mēdz arī nesakrist ar to, ko viņi spēj darba devējam piedāvāt pretī. V. Lieģis novērojis, ka mazāk pieredzējušie savus priekšstatus un lēmumus balsta informācijā, ko gūst sociālajos tīklos. "Ja jaunietim darba devējs saka ko vienu, bet sociālajā tīklā viņš izlasa ko citu, viņš vairāk ticēs otrajam," saka V. Lieģis, taču pieļauj, ka laikam jau katram dzīves mācību vārdā ir mazliet jāaplaužas.

Tiesa, darba devēju žēlabās, ka jaunieši nemāk strādāt un viņiem vējš galvā, bieži vainojami nevis jaunieši, bet gan arī tas, ka pats darba devējs neizprot vai negrib izprast jaunās paaudzes atšķirīgo motivāciju darba tirgū. Tomēr šodienas darba tirgū noteikumus vairāk diktē darba ņēmēji, jo darbaroku trūkst. Tas dažu labu uzņēmumu padara pielaidīgāku pret mazpieredzējušu jauniešu pieņemšanu darbā, lai gan tas nenozīmē, ka nenotiek viņu vērtēšana. Ja jaunieša CV ir stipri īss, par galveno kritēriju kļūst viņa attieksme, ieinteresētība, gatavība apgūt jauno, norāda V. Lieģis.

Svarīga ir arī uzvedība darba intervijās. "Lielākā kļūda bieži ir atnākšana bez īpašas sagatavošanās – te es esmu, izklaidējiet mani! Tas dramatiski samazina iespējas tikt pie darba. Pirmais – tev ir jābūt savam stāstam. Pat ja tev ir 20–21 gads un tu pārāk labi nezini, ko gribi, ir jāpadomā, ko tu par sevi tomēr vari izstāstīt. Kaut vai – kāpēc draugu kompānijā esi līderis. Vai – ko tev patīk darīt, kas ir tavi hobiji, ko tajos esi sasniedzis. Otra lieta – ir jāpaveic mājasdarbs un jāpapēta, kas tas ir par uzņēmumu, uz kuru tu ej uz darba interviju," V. Lieģis iesaka. Viņš stāsta, ka darba devēji vērtē arī jaunieša pieredzi praksē uzņēmumos, viņa sociālās aktivitātes, dalību projektu un pasākumu īstenošanā u. tml. "Ja līdz šim esi caur savu dzīvīti vienkārši šļūcis bez jebkādas iniciatīvas, tas rada attiecīgu priekšstatu par tevi. Zinu meiteni, kas cepa vafeles un mēģināja pārdot, – un tas jau ir kaut kas, cilvēks ir centies kaut ko darīt."