Senāta Administratīvo lietu departaments pieteicējas strīdā ar Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu un nodeva lietu jaunai izskatīšanai. Senāts atzina, ka apgabaltiesa būtībā nav vērtējusi apstākli, ka iestāde ir konstatējusi divus dažādus darbspēju zaudējuma cēloņus.
Izskatāmajā lietā iestāde sākotnēji pieņēmusi divus lēmumus: pirmkārt, noteikts darbspēju zaudējums 60-79% un otrā invaliditātes grupa ar invaliditātes cēloni "slimība", otrkārt, atsevišķi noteikts darbspēju zaudējums nelaimes gadījumā darbā 20%.
Līdz ar to lietā bija izšķirams strīds, vai ir nosakāms viens invaliditātes cēlonis - "nelaimes gadījums darbā" - situācijā, kad nelaimes gadījums darbā ir saasinājis veselības traucējumus, kas pastāvēja jau iepriekš un saistībā ar kuriem jau bija noteikta invaliditāte.
Senāts konstatēja, ka likums neparedz dalīt personu atsevišķās "invaliditātēs" situācijā, kad funkcionēšanas ierobežojam un darbspēju zaudējumam ir vairāk nekā viens cēlonis.
Persona ir viena un tā pati, un tikai kopumā var novērtēt personas funkcionēšanas ierobežojuma pakāpi. Nedz loģiski, nedz no jebkādām tiesību normām nav iespējas secināt, ka cilvēkam varētu un vajadzētu noteikt divas vai vairāk invaliditātes. Funkcionēšanas ierobežojumi katram cilvēkam ir nosakāmi, novērtējot, ko viņš kopumā spēj darīt un kādas funkcionālās izpausmes un cik lielā mērā ir ierobežotas.
Pretējā gadījumā varētu rasties situācija, ka, iztrūkstot kopējam funkcionēšanas ierobežojuma pakāpes novērtējumam, personai piešķiramais atbalsts nesasniegtu patiesajai ierobežojuma pakāpei atbilstošo.
Tas būtu pretrunā Invaliditātes likuma identificētajam likuma mērķim - mazināt invaliditātes sekas personām ar invaliditāti. Proti, būtu jābūt atbilstībai starp personas invaliditātes pakāpi un personai sniedzamo atbalstu, un to var novērtēt tikai tad, ja personas funkcionēšanas ierobežojums tiek novērtēts kopumā tā patiesajā apjomā.
Invaliditātes likums paredz noteikt arī invaliditātes un darbspēju zaudējuma cēloni, un cēloņi var būt arī vairāk nekā viens. Cēloņa noteikšana ir būtiska, lai persona saņemtu tai piemērotu atbalstu, kā arī lai atbalsts tiktu sniegts no tā sociālās apdrošināšanas budžeta, kurā veiktas iemaksas par noteiktu sociālo risku.
Senāts spriedumā secinājis, ka tiesiskais regulējums pat principu līmenī neparedz, kādā veidā komisijai būtu jānovērtē personai nosakāmā invaliditāte un/vai darbspēju zaudējuma apjoms kombinētas cēlonības gadījumā.
Senāts norādījis, ka komisijai būtu jāvadās pēc Senāta paustās pieejas attiecībā uz cēlonības noteikšanu: nevienā gadījumā nevar palikt nenovērtēta personas kopējā funkcionēšanas ierobežojuma, darbspēju zaudējuma un invaliditātes pakāpe, turklāt secinājums par invaliditātes un/vai darbspēju zaudējuma cēloni vai cēloņiem jāizdara tā, lai konkrēto personu sasniegtu viņas situācijā visatbilstošākais atbalsts, kā arī lai pēc iespējas saglabātu saikni starp funkcionēšanas ierobežojuma cēloni un atbilstošu budžetu.
Tomēr, ievērojot nepieciešamību sniegt atbilstošu atbalstu personām ar invaliditāti, pirmais mērķis vienmēr būtu jāliek priekšplānā. Senāts norāda, ka būtu absurdi, ja sistēma, kura vērsta uz piemērotāka atbalsta piemeklēšanu, praksē šo atbalstu samazinātu tikai to praktisko grūtību dēļ, ko rada šie individualizēšanas centieni.
Senāts norādījis, ka skatot lietu no jauna, apgabaltiesai jāizvērtē, vai pieteicējas darbspēju zaudējuma un invaliditātes novērtējums abos komisijas lēmumos un augstākas iestādes lēmumā par abiem šiem apstrīdētajiem lēmumiem ir pēc būtības atbilstošs Invaliditātes likuma mērķim.