2006. gada 18. oktobrī premjers Aigars Kalvītis parakstīja rīkojumu par uzņēmumā LMT valstij piederošo kapitāldaļu privatizāciju, bet nākamajā gadā valdība izšķīrās privatizēt arī Lattelecom, paredzot, ka uzņēmuma kapitāldaļas izpirks kompānijas vadība un darbinieki. Iemesls – abu kapitālsabiedrību darbība neatbilst publiskas personas komercdarbības nosacījumiem. Taču tā nenotika. Kalvīša valdība krita, varas grožus un privatizācijas ieceri pārņēma Ivars Godmanis. Viņš runāja ar skandināvu TeliaSonera, runāja ar amerikāņu investīciju kompāniju Blackstone Group, vieniem piedāvājot pirkt LMT, otriem Lattelecom. Valdība nevēlējās abu operatoru nonākšanu vienās rokās. Savukārt TeliaSonera gribēja visu un par 500 miljoniem latu. Izsole nenotika, jo valdība no darījuma atteicās.
Lielie darījumi izgāžas
"Jautājums toreiz bija par dividendēm un kontroli," atminas Ivars Godmanis un turpina: "Regulāras dividendes ir regulāras dividendes, bet vienreizēja pārdošana ir vienreizēja iztērēšana." Ja toreiz darījums būtu noticis, nauda, visticamāk, sekojošajā krīzē ātri vien izkūpētu. "Savu nostāju es nemainītu arī tagad," rezumē ekspremjers, atgādinot, ka Latvijas pieredzē ir izgāzušies vairāki lieli pārdošanas darījumi.
Nozīmīga loma lēmumu pieņemšanā, tajā skaitā arī sliktu lēmumu pieņemšanā, ir valdības konsultantiem, un tādi piesaistīti arī telekomunikāciju uzņēmumu pārdošanai. Šoreiz – auditorkompānija KMPG. Kaut gan izstrādātā stratēģija vismaz pagaidām ir slepena, tomēr šādi tādi fakti par atzinumu nākuši gaismā. Dienu pirms stratēģijas rezultāti tika skatīti Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijā slēgtā sēdē, Privatizācijas aģentūras vadītājs Vladimirs Loginovs "parunājās". Daudzi par to uz viņu ir nikni. Komisijas vadītājs Andris Bērziņš pat sūdzējies ekonomikas ministram Arvilam Ašeradenam – sevišķi par pateikto ciparu "virs 100 miljoniem eiro vairāku gadu garumā". Tā būtu no abu uzņēmumu apvienošanas iegūtā papildu vērtība un ko tālāk varētu pārdot biržā. Jāatgādina, Godmaņa valdībai 711 miljoni eiro šķita par maz, un pēc būtības nav nekādas starpības, vai uzņēmums tiek pārdots izsolē vai biržā. Latvijas valsts dividendes vairs nesaņems, bet tās ir patiešām prāvas. Abi uzņēmumi ir stabili, strādā ar peļņu un katru gadu ievērojami bagātina savus akcionārus.
Pa diviem miljardiem
Aprīlī Lattelecom izmaksājis dividendes par 2016. gadu. Uzņēmums vēsta, ka no 31,6 miljonu eiro lielajām dividendēm valsts budžetā ieskaitījis 16,1 miljonu, savukārt otrs akcionārs – skandināvu telekomunikāciju koncerns Telia Company – saņēmis 15,5 miljonus. Nodokļos 2016. gadā Lattelecom grupa nomaksājusi 45 miljonus eiro. 23 gadu laikā Lattelecom valstij dividendēs kopsummā samaksājis 301,3 miljonus eiro. Grupas kapitālieguldījumi infrastruktūrā šo gadu laikā sasnieguši 778,7 miljonus. Miljards samaksāts nodokļos. Tātad kopumā – divus miljardus vērts labums.
Arī LMT šogad jau izmaksāja dividendes saviem īpašniekiem – 24,298 miljonus eiro. Pagājušajā gadā – 17,201 miljonu. Pērn arī publiskotas finanšu aplēses par ilgāku periodu. Laikā no 1992. līdz 2015. gadam dividendēs un investīcijās uzņēmums ieguldījis 1,34 miljardus eiro. No šīs summas 767 miljoni izmaksāti dividendēs īpašniekiem, bet 573 miljoni eiro, ko veido gan peļņa, gan kredītlīdzekļi, ieguldīti tīkla attīstībā. Nodokļos šajā laikā samaksāti vairāk nekā 600 miljoni eiro. Tātad kopā – vēl viens divus miljardus eiro vērts labums.
Ietaupītu apvienojot
Kas tiktu iegūts, ja abus uzņēmumus apvienotu? Priekšstats, ka Lattelecom, palicis bez telefonbūdiņām uz ielas un fiksēto līniju abonentiem, tagad meklē, ar ko nodarboties, ir stipri pārspīlēts. To apliecina finanšu rādītāji. Taču taisnība, ka LMT un Lattelecom tēriņi vismaz daļēji dublējas un ka abi uzņēmumi konkurē savā starpā, kaut gan īpašnieki faktiski ir tie paši. Piemēram, pērkot licences interaktīvās televīzijas saturam. Tas nav loģiski.
Telekomunikāciju eksperts, žurnālists Juris Kaža stāsta, ka telekomunikāciju biznesā Eiropā šobrīd valda tendence apvienot visus elektronikas pakalpojumus pie viena sniedzēja. Taču no tā labums jāiegūst arī patērētājiem. Ietaupījumam jāatspoguļojas pakalpojumu cenās. Vismaz tās nedrīkstētu augt, bet vietās, kur ir sliktāks pārklājums vai internets sliktāks, tas būtu jāuzlabo. Kaža uzskata, ka uzņēmumu apvienošana un pārdošana ir nepieciešama, jo atstāt abus strādāt savā nodabā nozīmētu lēnu nīkuļošanu. Pēc tam, kotējot jau apvienotā uzņēmuma akcijas biržā, visticamāk, pircējs būtu tā pati Telia, iegūstot nepieciešamo skaitlisko vairākumu, bet pārpalikumu paņems kādi investīciju fondi.
Tomēr – cik labs šāds scenārijs būs Latvijas valstij?
Drošība svarīgāka
Domnīcas Certus vadītājs Vjačeslavs Dombrovskis bija viens no daudzajiem ekonomikas ministriem, kurš nav pildījis Kalvīša valdības pieņemto privatizācijas rīkojumu. Savukārt tagad viņš ir to nedaudzo ekonomistu vidū, kuri rekomendē neatdot valsts kontroli abos telekomunikāciju uzņēmumos. Jā, tiem, kurus uztrauc tikai nauda, viņš min piemēru ar vistu un olām.
Vistu var nokaut, apēst, bet pēc tam olas nāksies pirkt. Paturot vistu, katru gadu valsts tiek pie dividendēm. Tāpēc aizstāt dividenžu plūsmu ar vienreizēju maksājumu nebūtu gudri.
Taču Dombrovskis arī uzskata, ka nauda ir mazsvarīgs arguments, būtiskāk ir tas, ka "telekomunikāciju nozarei ir stratēģiska nozīme, tāpēc to vajadzētu paturēt valsts kontrolē". Lai ne pie kādiem apstākļiem neviens nevarētu šantažēt Latviju – nedz no biznesa, nedz drošības viedokļa.
Jāatgādina, ka Telia Sonera, kas vēlas iegādāties LMT un Lattelecom, pati ir valsts uzņēmums. Tas tiek kotēts Zviedrijas un Somijas biržās, taču divi lielākie īpašnieki joprojām paliek Zviedrijas un Somijas valstis, un tās no uzņēmuma akcijām atteikties negrasās. Tādā gadījumā jājautā, kāpēc tas būtu jādara Latvijas valdībai ar savām telekomunikācijām.
Iespējams, ka atbilde rodama konsultanta KPMG izstrādātajā stratēģijā. Dokuments ir dārgs – izmaksājis 217 074 eiro. Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš apgalvo, ka arī kvalitatīvs. Iespējamie risinājumi sarindoti atbilstoši to izdevīgumam – apvienošana un pārdošana esot tikai viens no piedāvātajiem risinājumiem. Pārējos Bērziņš neatklāj, taču skaidrs, ka viens no variantiem ir uzņēmumu paturēšana Latvijas valsts rīcībā.
Katrā ziņā darījumam, ja tāds notiek, primāri jābūt izdevīgam Latvijas iedzīvotājiem, Latvijas valstij, un tikai tad seko biznesa intereses.
Tas pats, ja darījums nenotiek. Bērziņš min līdzību no lauku dzīves – labu govi saimnieks nepārdod.
vēl
gg