Latvijā bērni pamatizglītību apgūst ar būtiski atšķirīgām iespējām un rezultātiem. Ir vairāki iemesli, kāpēc tā notiek, piemēram, plašas atkāpes mācību priekšmetu stundu apjomā, vienotas sistēmas trūkums skolēna stipro un vājo pušu agrīnai pamanīšanai, atbalsta personāla nepietiekamība, secinājusi Valsts kontrole (VK) savā ziņojumā Vai katram bērnam ir iespēja saņemt kvalitatīvu pamatizglītību, sekmējot ikviena skolēna izaugsmi?.
Atšķirīgs stundu skaits
VK revīzijā, kas aptvēra 2021.–2024. gada periodu, uzmanība tika pievērsta 1.–9. klašu posmam. Lai izvērtētu, cik kvalitatīva izglītība ir pieejama pamatskolās, tika izvēlētas sešas pašvaldības (Rīgas, Liepājas un Jelgavas valstspilsēta, Cēsu, Mārupes un Balvu novads) un 21 skola, tostarp divas tālmācības.
Statistika liecina, ka 2025. gada 1. oktobrī pamatizglītības programmās Latvijā mācījās 183 659 skolēni 583 skolās. Vispārējai izglītībai tiek tērēti lieli līdzekļi – triju gadu laikā tie pieauguši par 31%, sasniedzot 904 miljonus eiro, preses konferencē skaidroja VK padomes locekle Maija Āboliņa.
Viņa uzsvēra, ka pamatizglītības standarts visām skolām ir vienots, tai pašā laikā pat nozarē strādājošajiem nav pilnīgas skaidrības, kas ir kvalitatīva izglītība. Likumā ir teikts, ka "izglītības kvalitāte ir izglītības process, saturs, vide un pārvaldība, kas ikvienam nodrošina iekļaujošu izglītību un iespēju sasniegt augstvērtīgus rezultātus atbilstoši sabiedrības izvirzītajiem un valsts noteiktajiem mērķiem". Diemžēl realitātē ne valsts, ne pašvaldības nav radījušas priekšnoteikumus, lai garantētu vienlīdz kvalitatīvu pamatizglītību dzīvesvietai tuvākajā skolā. Viens no iemesliem – būtiski atšķirīgs stundu skaits mācību priekšmetos. Formāli skolām ir dota rīcības brīvība to koriģēt 17–25% apmērā. Piemēram, matemātikā standarts deviņos gados paredz kopumā 1501 stundu, bet skolas var šo skaitu samazināt vai palielināt līdz pat 25%, un tas nozīmē, ka tās var būt attiecīgi 1125 un 1876. Tātad starpība var sasniegt 751 stundu, tādējādi ietekmējot skolēnu sagatavotību.
Lai gan 9. klasē eksāmenu priekšmetos stundu skaitu palielina, nereti tas tiek darīts uz "otršķirīgo priekšmetu" rēķina: mūzikas, sporta, dizaina un tehnoloģiju (līdz pat par 50% mazāk), sociālo zinību un vēstures (līdz 67%). Taču arī "pamata priekšmetos", kā matemātika, triju gadu laikā notikušo stundu skaits var būt par 46% mazāks, nekā plānots, latviešu valodā – par 27%, angļu valodā – par 24%.
Nepamana stiprās un vājās puses
Dažās izglītības iestādēs šie rādītāji pat tiek pārsniegti, pamatojot ar to, ka mācību priekšmetus var apgūt integrēti, piemēram, inženierzinības pilnībā ieplūdinot datorikā, kā rezultātā datorikā stundu skaits tiek samazināts par 40%, bet inženierzinātnēs – pat par 100%. Tas nozīmē – daudz stundu praktiski nenotiek. "Kā pie šiem skaitļiem, kas rāda, ka daļā skolu puse vai ceturtā daļa stundu nav notikušas, varam salīdzināt 9. klašu centralizēto eksāmenu rezultātus?" retoriski vaicāja M. Āboliņa. Turklāt jāņem vērā, ka ne skolēni, ne vecāki, izvēloties konkrēto mācību iestādi, nav informēti par mācību priekšmetu stundu skaita izmaiņām vai to integrēšanu citos priekšmetos. Tā kā šī informācija nav publiski pieejama, tas liedz pieņemt izsvērtu lēmumu par labu vienai vai kādai citai izglītības iestādei.
Skolās nav vienotas sistēmas stipro un vājo pušu agrīnai pamanīšanai un pastāvīgam uz izaugsmi vērstam darbam ar katru bērnu. Nereti bērna grūtības tiek pamanītas novēloti, kad jau būtiski pazeminās rezultāti, nevis tad, kad vajadzīgs preventīvs atbalsts. Tas nozīmē, ka lielāka uzmanība tiek pievērsta gala sniegumam, nevis skolēnu attīstības procesam. To apliecina arī viņu rezultāti. Tā daļa bērnu, kam 3. klasē matemātikā bijis labs sniegums (70–90%), 9. klasi beidzot, nespēj CE iegūt 10%. Lai gan jau 6. klasē iedegās signāllampiņa, proti, šiem bērniem iezīmējās kritums rezultātos. VK arī vērsa uzmanību uz to, ka trīs gadus Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) nebija nodrošinājusi diagnosticējošos vai monitoringa pārbaudes darbus 3. un 6. klasēs. Līdz ar to trūka salīdzināmas un objektīvas informācijas par skolēnu sniegumu. Daļa pašvaldību pašas izstrādāja šos darbus, patērējot savus resursus, lai gan sākotnēji bija paredzēts, ka būs vienots valsts līmeņa risinājums.
Lai gan mācību procesā ir ieviesta formatīvā vērtēšana, kas ir pareizs instruments, tomēr revīzijā nācās secināt, ka tas nereti tiek izmantots nepareizi, teica M. Āboliņa. Tā netiek lietota visos priekšmetos, to ne vienmēr izmanto pirms pārbaudes darbiem, kas tiek vērtēti ar atzīmi. Ir gadījumi, kad to veic tikai dienu pirms pārbaudes darba, tādējādi ierobežojot iespēju savlaicīgi uzlabot zināšanas.
Akreditācijai maz jēgas
Izglītības kvalitāti ietekmē arī atbalsta personāla pieejamība. Aprēķini liecina, ka psihologs vienam bērnam nedēļā vidēji velta 14–18 minūtes, logopēds – aptuveni 11 minūtes. Ar to nepietiek, lai laikus pamanītu mācīšanās vai emocionālās grūtības un sniegtu mērķētu atbalstu.
Arī akreditācijas fakts neapliecina skolas darbības kvalitāti un neaizsargā bērnus no ilgstošas mācīšanās skolā ar būtiskiem trūkumiem. Neatkarīgi no piešķirtā vērtējuma – "Izcili", "Labi" vai "Jāpilnveido" – skolas akreditē uz sešiem gadiem. Atšķirība starp to, vai skolu akreditē vai neakreditē, ir niecīga. Vienā no skolām (600 skolēnu) tikai viens punkts šķīra to no akreditācijas atteikuma, lai gan mācību process tajā nebija piemērots vairākumam skolēnu un vide radīja drošības riskus. Turklāt akreditācijas pieeja dažādām izglītības ieguves formām neatšķiras – kritēriji tām ir vienādi, tostarp tālmācības skolām.
Kritiski vārdi veltāmi arī izglītības attīstības plānošanai – tā ir fragmentāra un dārga, bet izglītības kvalitātes monitoringa rīki joprojām nav izmantojami. Plānošanas dokumentos bieži trūkst skaidru un izmērāmu rādītāju, kas ļautu novērtēt progresu un efektivitāti, un mērķi un prioritātes nav saskaņotas.
Izglītības un zinātnes ministrija norāda, ka VK revīzijā iekļautie secinājumi un ieteikumi atbilst tiem pasākumiem, kurus tā jau veikusi un turpina īstenot. Lai ikvienam bērnam Latvijā nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas kvalitatīvas pamatizglītības ieguvei, IZM strādā pie jauna pedagogu darba samaksas finansēšanas modeļa Programma skolā ieviešanas, ir pilnveidojusi izglītības iestāžu akreditāciju, pārskata valsts pamatizglītības standartu, izstrādā skaidrus kvalitatīvas izglītības kritērijus, mazinot tiesisko pārregulāciju, kā arī īsteno citas iniciatīvas, kuras ietver arī VK ieteikumus.