Kāda situācija šobrīd ir skolās, runājot par tehnoloģiju un digitālo mācību līdzekļu (DML) izmantošanu?
Gatavojot Izglītības un zinātnes ministrijas pasūtīto datu apkopojumu par digitālo mācību līdzekļu pieejamību un izmantošanu vispārējās izglītības mācību satura nodrošināšanai, Neatkarīgās izglītības biedrībā secinājām, ka situācija nav laba. Formāli internets un datorklases būtībā ir visur, bet bēdīgāka aina paveras, ja analizē, kas ar to visu notiek. Kaut vai runājot tikai par interneta pieejamību, lielākajās pilsētās ar to nav problēmu, bet ārpus tām bija skolas, kuras atbildēja, ka liedz bērniem izmantot internetu, lai nenoslogotu tīklu. It kā šādu rīcību varētu nosodīt, bet tajā pašā laikā var saprast, jo pretējā gadījumā skolas administrācija nevarēs veikt savu darbu.
Pirmsskolās situācija ir vēl sliktāka. Ir ļoti maz pirmsskolu, kur ir kas vairāk par tikai vadībai pieejamu datoru. Ir atsevišķas pirmsskolas, kur iegādātas arī interaktīvās tāfeles, bet arī tur tās vairāk ir tikai ar ekrāna funkciju, neizmantojot citas iespējas, ko tās dotu. Es gan vispār domāju, ka šo tāfeļu izmantošana pēc būtības maz maina mācību procesu, tikai padara to mazliet atraktīvāku. Tehnoloģiju bagātinātā mācīšanās procesā nepieciešams domāt par skolēnu iesaisti, lai viņi paši darbotos ar tehnoloģijām, un interaktīvās tāfeles to tomēr nodrošina tikai minimālā līmenī. Ja mēs apzināmies, ka tehnoloģiju progress ir jau šodiena un progress turpināsies arī rīt, parīt un aizparīt, ja mēs gribam, ka mūsu jaunieši ir spējīgi ne tikai izmantot sociālos portālus, bet gan spēj analizēt informāciju un izmantot tehnoloģiju iespējas jaunu inovāciju radīšanai, tad mums ir jāiet tālāk, nekā interaktīvā tāfele spēj nodrošināt.
Ja mēs domājam par tehnoloģiju bagātinātu mācīšanās procesu, tad mums jāsaprot, ka tam pamatā ir divas daļas, kur viena bez otras ir bezjēdzīgas un tās ir – pašas tehnoloģijas (ierīces) un digitālais saturs. Kopumā no tehnoloģiskā aspekta mēs varētu teikt, ka skolas ir samērā labi nodrošinātas, jo ir pieejamas datorklases, ir samērā daudz interaktīvo tāfeļu, ir pieejami dažādi digitālie materiāli, bet, ja paskatāmies, kas aiz tā slēpjas, vai dažādas tehnoloģijas, digitālos mācību līdzekļus, digitālo mācību saturu izmanto mācību procesā, kā to izmanto, vai sekmē skolēnu aktīvu iesaisti, tad darba vēl ir daudz, jo mūsdienu pasaulē vairs nepietiek, ka bērni apgūst noteiktas datorprasmes.
Bet mēs par tehnoloģijām skolās runājam jau tik sen. Arī laikā, kad izglītības un zinātnes ministrs bija Roberts Ķīlis, tika runāts, ka katram skolēnam nepieciešams planšetdators. Kāpēc mēs neesam tikuši tālāk?
Tam, manuprāt, vairāk ir emocionāls pamatojums, jo laikā, kad tas tika ierosināts, trūka pedagoģiski pamatotu skaidrojumu, ko ar planšetēm darīt, kā ar tām mācīties, kurš nodrošinās nepieciešamos digitālos mācību materiālus. Šobrīd tehnoloģijas strauji attīstījušās un to nepārtrauktais progress bieži vien ir straujāks, nekā mēs mācāmies tās apgūt, un tas mums ir jāakceptē un jāpieņem, ka šobrīd priekšplānā izvirzās nepieciešamība pēc jaunas kompetences – spējas prognozēt neprognozējamo. Principā mums ir mācīts, ka mēs vispirms izpētām, kāda tam varētu būt ietekme ilgtermiņā, un tikai tad darām. Tehnoloģiju progress mums pieprasa šo tradīciju mainīt. Jo, ja mēs vispirms pētīsim, analizēsim un tad pamazām ieviesīsim, tikmēr tas, ko mēs būsim izanalizējuši, jau būs novecojis. Tā doma, ka mēs nevaram tur mesties iekšā, jo, iespējams, notiks kaut kas slikts, ir cilvēciski saprotama. Piemēram, atsevišķi pētījumi rāda, ka bērniem var samazināties uzmanības noturība, bet ir atkal citi pētījumi, kas saka, ka, izmantojot tehnoloģijas, mērķtiecīgi plānojot bērnu aktīvu iesaisti, šī uzmanības noturība palielinās un tas arī ir saprotams, jo cik tad ilgi var skatīties uz ekrānu, ja pats neko nedara. Daļa pētījumu arī runā, ka var kristies mācību sasniegumi, izmantojot tehnoloģijas. Vienlaikus, ja mēs pagriežam otrādi un skatāmies, kādas kompetences bērns iegūst, kā tās izmantos, aina vairs nav tik slikta, jo ir pētījumi, kas apliecina, ka tie bērni, kas ir apguvuši tehnoloģiju izmantošanas kompetenci, tās izmanto mērķtiecīgi gan mācoties, meklējot informāciju, gan radot jaunas inovācijas utt. Savukārt tie, kam šīs tehnoloģiju izmantošanas kompetences ir zemā līmenī, dažādas tehnoloģijas vairāk izmanto, lai spēlētu spēles, izmantotu sociālos portālus, kur viņi vairāk ir digitālo produktu pasīvi patērētāji.
Ko pašas skolas min kā šķēršļus DML izmantošanā?
Tām trūkst tehnoloģiju, protams. Nav līdzekļu, lai tās iegādātos, bet, ja ir, tad skolas nezina, kas būtu jāpērk un cik tas izmaksās. Cits šķērslis – skolas nezina, kā tehnoloģijas izmantot. Skolās trūkst arī cilvēku, kas tehnoloģiski prastu visu saslēgt kopā. Bet es domāju, ka ir arī kaut kas cits, ne tikai tehniskās lietas un naudas trūkums. Šobrīd vēl ir pedagoģisko principu vakuums par tehnoloģiju izmantošanu. Mēs zinām, kā mācīt lasīt, zinām, kā mācīt matemātiku, mācīšanās principi – kā veidot uzmanības noturību, kā attīstīt motivāciju – joprojām ir spēkā, tur nekas nav mainījies, un cilvēka smadzenes joprojām darbojas pēc tiem pašiem principiem, bet kā to visu iekļaut procesā, kur ir tehnoloģijas? Tehnoloģijas ir tās, kas bērnam dabiski izraisa interesi, bet vienlaikus tas ir arī risks. Interesantums pedagoģijā ir tas, kas sekmē mācīšanos – mēs veicinām interesi, bērns sāk mācīties un dara. Ja mēs apzināmies, ka interesantums ir svarīgs, un zinām, ka tehnoloģijas izraisa bērnu interesi, bet neiekļaujam tās mērķtiecīgā mācību procesā, tad mēs akceptējam, ka bērnu interese tiek virzīta ārpus pedagoģiskās ietekmes sfēras. Tas nozīmē, ka mums ir jāmeklē veidi, kā šo bērnu dabisko interesi par tehnoloģijām izmantot mācību procesā, sekmējot viņu vispārējo kognitīvo attīstību un attīstot tehnoloģiju izmantošanas kompetenci. Ja pareizi netiek salikti kopā visi pedagoģiskie principi, tad mēs ar tehnoloģiju izmantošanu varam arī izdarīt kaut ko sliktu. Šobrīd varētu šķist, ka galvenais ir iemācīties izmantot tehnoloģijas un tad bērni paši visu apgūs un skolotāja loma mazināsies, bet patiesībā ir gluži pretēji, skolotāja nozīme mācību procesā paliek arvien būtiskāka, jo viņam ir jāzina, kā izmantot visus mācīšanās principus, lai skolēns mācītos klasē, un tajā pašā laikā jāspēj sekmēt skolēnu mācīšanos ārpus laika un telpas robežām, un pasaulē šobrīd tiek meklētas pedagoģiskas atbildes, kā to nodrošināt.
Izaicinājumu gan ir daudz. Mums ir jāsaprot, ka neviens mums nekad visas tehnoloģijas nenopirks – kamēr mēs taisīsim iepirkumu un nopirksim kādas tehnoloģijas, tikmēr progress jau būs gājis tālāk. Kamēr mēs veiksim pētījumus par to ietekmi, tikmēr tas viss jau būs pagātne. Mums tas ir jāakceptē un visiem kopā ir jāapgūst tehnoloģiskā domāšana, tehnoloģiju izmantošanas kompetence – jāiekļauj tas mācību procesā ne tikai datorklasēs, ne tikai interešu izglītības nodarbībās, bet gan jebkurā stundā.
Otrs – mācību procesā ir jāapzinās, ka mēs esam nepārtrauktu pārmaiņu virpulī, un mums jāiemācās to akceptēt. Mums ir jāprognozē, kas mums derēs, kas nederēs, ko izmantosim, ko liksim klāt, lai mācīšanās būtu aktīvs mācību process. Šis ir jaunās pasaules izaicinājums. Ja jums liktu pāriet uz jaunu telefonu, no vienas puses, vēlēšanās būs, bet, no otras puses, tas sagādās neērtības, jo būs jāapgūst, kā ar to strādāt. Tāpat skolotājam – viņam nav viegli kaut ko pēkšņi sākt darīt un atzīt, ka nezina, kā to paveikt.
Kā jūs motivētu skolotāju izmantot tehnoloģijas mācību procesā? Ko bērns iegūs?
Skolēni iegūs digitālo kompetenci. Skolotāju skolēni joprojām cienīs un respektēs – pētījumi rāda, ka skolēni joprojām uzticas skolotājiem. Mēs sen runājam, ka centrā mums ir bērns, bet realitātē joprojām skolotāji ir klases priekšā. Iespējams, klasē ir interaktīvā tāfele, varbūt katram skolēnam nodrošināts dators, bet kopumā nenotiek interaktīvs mācīšanās process. Skolotājs var pamazām to mainīt, atrodot iespēju, kā tehnoloģijas var izmantot. Piemēram, bioloģijas stundā izmantot mobilās lietotnes augu uzbūves apguvei. Tas ir interesanti, tas dod iespēju ieraudzīt auga uzbūvi 3D izskatā, un tas māca bērnam, kā izmantot viņam pieejamo ierīci, lai mācītos. Tas ir tikai viens piemērs.
Pasaulē jau pamazām apgāž populāro jēdzienu "digitālie pilsoņi". Ļoti ilgi katrs sevi cienošs zinātnieks, kurš runāja par tehnoloģijām, piesauca šos digitālos pilsoņus. Tagad pētījumi rāda, ka mēs esam pārpratuši ideju. Jā, šie cilvēki ir piedzimuši digitālo tehnoloģiju laikmetā, bet viņiem ir attīstījusies šī īslaicīgā uzmanība. Viņu digitālā kompetence ir attīstījusies, lai patērētu tehnoloģiju iespējas, bet šī kompetence nav attīstījusies, lai mērķtiecīgi mācītos. Microsoft pētījumā pierādīja, ka skolēnu un vispār cilvēku uzmanība ir samazinājusies līdz astoņām sekundēm. Zelta zivtiņa spējot noturēt uzmanību deviņas sekundes. Mums tas ir jāakceptē un jādomā, kā mēs atbalstīsim skolēnus digitālās kompetences apguvē, kur tehnoloģiju izmantošana ikdienas patērētāja līmenī ir tikai zemākā pakāpe. Mums ir jāatbalsta skolēni, lai šī digitālā kompetence attīstītos arī augstākos līmeņos, kur skolēns ir ne tikai patērētājs, bet arī jauna satura radītājs, jaunu inovāciju radītājs. Skolēnu ieguvumi būtu sagatavotība turpmākajai dzīvei, jo mēs tehnoloģijas neapturēsim.
Arī virtuālajai realitātei un tamlīdzīgiem sasniegumiem ir vieta skolās?
Runājot par virtuālo realitāti, mācīšanās procesā tā sniegtu pasakainas iespējas, taču šīs brilles maksā samērā daudz, un ir vismaz trešdaļa cilvēku, kas nevar šādas brilles lietot, jo viņiem rodas galvas reiboņi, slikta dūša utt. Labāks variants būtu paplašinātā jeb papildinātā realitāte. Piemēram, BMW to izmanto savām instrukcijām. Izmantojot viedtelefonu vai planšeti instrukcijai, var redzēt papildinājumu – kā un kur konkrētā skrūve jāpieskrūvē. Līdzīgi mācību procesā – bērnam bioloģijā, mācoties par auss iekšējo uzbūvi, nav jāiztēlojas, bet viņš var visu apskatīties, grāmatā iekļautajai bildei savā ziņā atdzīvojoties. Līdz ar to viedierīces no tehnoloģijām ir vienas no vērtīgākajām, jo ļauj skolēnam pašam aktīvi darboties. Ir arī virkne aplikāciju, ko var efektīvi izmantot skolā. Galvenais, lai tam būtu pievienotā vērtība, un tam nav jābūt kaut kam ļoti dārgam vai šausmīgi advancētam. Tajā pašā laikā skolotājam noteikti ir jāvērtē, ko tas dos skolēnam.
Kāda ir vecāku loma? Katram bērnam jāpērk planšete?
Īstenībā arī vecāki šobrīd ir lielākās sprukās, nekā tas bija kādu laiku atpakaļ, kad mēs zinājām, ka, bērnam ieslēdzot multfilmu, viņš to skatīsies, un viss. Tagad pa vidu multfilmai ir nekontrolējamas reklāmas un citi riski. Vecākiem ir jāzina, kā var kontrolēt to, ko bērns dara. Tāpat jābūt gataviem uzklausīt. Bērns var saskarties ar neatbilstošu saturu, un viņam ir jābūt pārliecībai, ka viņš vecākiem var izstāstīt un pretī nesaņemt pārmetumus un nosodījumu. Pretējā gadījumā viņš par to nerunās.
Vienlaikus es neteiktu, ka vecākiem ir jānopērk visas tehnoloģijas. Pilnīgi noteikti nevajadzētu ļaut divgadīgam bērnam tās izmantot. Es gan runāju par ekrāntehnoloģijām, nevis lelli, kura dzied. Ja tas ir ekrāns, tad noteikti ir nepieciešami laika ierobežojumi, jo pirmsskolas vecumā bērniem attīstās uzmanības noturība. Tomēr arī maziem bērniem digitālā kompetence ir pamazām jāattīsta, jo arī mazi bērni digitālos medijus izmanto. Tātad mēs nevaram izlikties, ka viņi ir mazi un tas vēl nav aktuāli.
Izglītības un zinātnes ministrija plāno gada beigās izsludināt iepirkumu DML izstrādei. Tam paredzēts arī finansējums no Eiropas struktūrfondiem. Kā to visu ieviest, lai tas skolā strādātu?
Droši vien ātri un uzreiz nekas nenotiks. Man prieks, ka ministrija šo iepirkumu rīkos un būs jauni mācību līdzekļi – kaut kas notiks! Es gribētu, lai tam paralēli iet arī tāda kā kampaņa, sagatavošana – ko mēs ar to darīsim, kam mums šīs tehnoloģijas un DML būs vajadzīgi? Vai tās palīdzēs bērnam mācīties? Vai nopirksim vēl vairāk tāfeļu un materiālu, ko rādīt uz tāfelēm, un bērns joprojām sēdēs solā un tālāk nekas nenotiks? Mums ir vajadzīga valstiska stratēģija, kā mēs tehnoloģijas izmantojam. Piemēram, Dienvidkoreja jau pirms daudziem gadiem izstrādāja digitalizācijas stratēģiju, un mēs zinām, kur tā ir tagad savā attīstībā. Ja mēs vienu brīdi ļoti lepojāmies, ka mums ir otrs ātrākais internets pasaulē, tad tagad mums ir tikai 15. vieta. Mēs to visu varam nogulēt, ja nedomāsim vairākus soļus uz priekšu.
Vienlaikus mums arī skolotājiem jādod brīvības sajūta un jāpasaka, ka digitālā kompetence nekad nebūs pilnīga. Mums jāpatur prātā, ka tas, ko skolotāji dara – ved bērnu uz augstākajiem domāšanas līmeņiem –, joprojām ir pareizi. Taču jādomā, kā mēs varam pielikt klāt tehnoloģijas un neteikt: «Novāc savu telefonu!» Jā, telefonus var nolikt malā, bet ar tiem var arī ļoti daudz ko iesākt.
Somijā ir viena pašvaldība, kas no pagājušā mācību gada pārgāja uz digitālu mācīšanos. Viņi pērk bērniem tehnoloģijas, nevis prasa atnest uz skolu savas ierīces, jo citādi tas būtu ļoti atkarīgs no vecāku sociālekonomiskā stāvokļa. Latvijā personīgās ierīces gan var izmantot klasēs, taču skolotājam ir jāzina, vai un kādas ierīces skolēniem ir. Ja kaut vienam bērnam šādas iespējas nav, ir jādomā kaut kas cits.
Iespējams, laiks, kad Ķīlis teica, ka visiem bērniem ir jānopērk planšetes, vienkārši trāpījās nelaikā. Nebija tik daudz programmu, ko izmantot, un izpratne nebija tik liela. Bet es teiktu, ka tas varētu būt lētākais variants, nevis piepirkt pilnus stūrus ar virtuālajās brillēm, interaktīvajām tāfelēm un 3D printeriem.
DML būs, bet par skolu infrastruktūru atbild pašvaldības. Tur situācija ir dažāda, un pilnīgi iespējams, ka visās skolās nebūs pietiekami tehnoloģiju, lai šos principus īstenotu.
Jā, tas ir risks. Otrs risks saistīts ar sistēmiskām lietām – tehnoloģiju progress ir straujāks. Kamēr mēs pētām, kamēr mēs veicam iepirkumus, viss iet uz priekšu. Šobrīd būtu jāpatur prātā, ka šiem mācību līdzekļiem jābūt interaktīviem, lai bērns darbotos. Bet tas ir dārgāk nekā tehnoloģijas, kurās bērna iesaiste ir minimāla. Tas ir ļoti svarīgi, lai nebūtu tā, ka mēs iepērkam neinteraktīvus mācību materiālus, iztērējam lielu naudu un rezultātā nemainām pašu procesu. Mana pārliecība ir, ka visam procesam ir jāmainās. Man ir bail, ka interaktivitāte varētu pa ceļam pazust. Vai arī mēs uztaisīsim šobrīd aktuālus iepirkumus, varbūt kāds vēl tos apstrīdēs, un, kamēr ies visi procesi, tikmēr jau būs kaut kas jauns, skaists un citāds. Bet es nezinu, kā to mainīt, jo iepirkums jau ir nepieciešams.
Latvijas Universitātē šobrīd tiek gatavota jauna maģistra studiju programma Izglītības tehnoloģijas. Tā dos zināšanas, lai visu šo skolās īstenotu?
Jā, tieši tā. Skolotāji tiks sagatavoti, un principā pedagogs kļūs par tādu cilvēku, kurš zina, kā visu var izmantot. Viņš, protams, nevarēs būt klāt katrā klasē, katrā skolā un palīdzēt ikvienam, bet kā mentors varēs konsultēt. Viņš mācēs arī pats veidot DML. Piemēram, vēstures skolotājs varēs veidot papildinātās realitātes mācību grāmatas. Domāju, ka šī programma būs populāra, jo skolotāji grib paši veidot materiālus, un nav tā, ka visi cenšas noslēgties un šajā lauciņā neiet.
Ar šādu programmu gluži pirmie mēs pasaulē neesam, bet daudzās valstīs ir tikai dažādi kursi un tehnoloģijas iekļautas vienīgi kā daļa studiju programmās. Vienlaikus ir valstis, kuras jau ir pieteikušas, ka viņiem šādi speciālisti skolās ir vajadzīgi. Piemēram, Itālija likumdošanā ir noteikusi, ka viņiem ir vajadzīgs mentors tehnoloģiju didaktiski pareizā izmantošanā. Es uzskatu, ka tur būs svarīgs smart pedagogy princips, kuru es šobrīd attīstu pasaulē un kur tiek definēti pedagoģiskie principi, kas ir būtiski tehnoloģiju bagātinātā mācīšanās procesā, kurš nodrošina iespējas mācīties ārpus konkrēta laika un telpas robežām. Kur smart mēs varam tulkot gan kā «vieds», «gudrs», kur mēs izmantojam viedās tehnoloģijas, lai attīstītu bērnu digitālo kompetenci, gan arī SMART tiek izmantots kā abreviatūra vairākiem terminiem – S ir vieds (smart), sociāls, M – metakognitīvi attīstīts un motivēts, A – jebkurā laikā un vietā pieejams (anywhere, anytime), R – strauji mainīgs (rapidly changing), T – tehnoloģisko resursu bagātināts. Šajā konceptā tiek definēts, kā pedagoģiskās likumsakarības, kuras mums ir zināmas, tiek apvienotas ar tehnoloģiju izmantošanas principiem, kur viena no svarīgām pedagoga kompetencēm ir prognozējoši analītiskā kompetence.
Kad šī studiju programma sāks darboties?
2020. gadā.
Kāpēc tik vēlu? Tas ir aktuāli tagad.
Tāpēc, ka ir jāiziet cauri visam sagatavošanas un licencēšanas procesam, bet patiesībā es jums piekrītu – tas ir par vēlu. Mums ir jādara ātrāk. Visdrīzāk mēs jau tagad studiju kursos iekļausim tehnoloģiskos aspektus. Kad mēs mācāmies par didaktiskajiem principiem, par mācīšanās principiem, es lieku klāt arī tehnoloģisko aspektu, lai ir skaidrs, kā to savienot ar pedagoģiju. Īstenībā šobrīd ir tāda interesanta situācija – no vienas puses, tehnoloģijas aizvieto pedagogu, bet, no otras puses, tās pedagoģisko pusi paceļ augstākā līmenī un šobrīd pasaulē pedagoģijas zinātne piedzīvo tādu kā renesansi, kur tiek meklētas tieši pedagoģiski pamatotas atbildes, kā šajā tehnoloģiju bagātinātā procesā strādāt.
Bet tie būs tikai neliela daļa pedagogu, kuri šīs lietas pārzinās. Vai nav tā, ka katram pedagogam būtu tas jāzina un šādai programmai jau jābūt pamatstudijās?
Jā, tā būs neliela daļa pedagogu, bet paralēli Latvijā šobrīd notiek ļoti būtiski procesi – šobrīd tiek gatavotas jaunas studiju programmas, kas aizvietos visas vecās pedagogu sagatavošanas programmas. Tās būs pilnībā pārstrādātas, kur būs ietverti arī tehnoloģiju izmantošanas aspekti. Tā nevar būt, ka šīs zināšanas iegūs tikai maģistra līmenī – tas būtu piliens jūrā.
21% mājsaimniecību Latvijā nav pieejams internets. Laikraksta Diena projekts Nepieslēgtie meklēs atbildi uz jautājumu – kā dzīvo tie, kuri nav pieslēgti tīklam. Iesaisties!
Es mācījos laikā, kad
Kālab Ķīļa?
Klau