Ziņa, ka par Latvijas vēstnieci Itālijā akreditēta no politikas faktiski izmestā kādreizējā partijas Vienotība līdere Solvita Āboltiņa, šonedēļ izraisījusi plašu ažiotāžu. Cik pamatota ir šī ažiotāža?
Es domāju, ka tā ir pamatota. Te pēc būtības ir trīs aspekti. Pirmais – es izlasīju arī ārlietu ministra skaidrojumu, kāpēc viņa ir šim amatam virzīta, un, ja mēs abstrahējamies no personālijām, šis skaidrojums būtu pieņemams. Protams, ja cilvēks ir bijis diplomātiskajā dienestā, viņam ir diplomātiskais rangs, viņa ir izgājusi visas pārbaudes,
būtu tikai normāli, ka cilvēkam tiek dota iespēja atgriezties no politikas savā profesionālajā darbībā – tam es nevaru nepiekrist, jo savādāk mums tiešām var sākt veidoties problēma, ka cilvēki negribēs iet politikā,
jo īstenībā nav daudz veiksmes stāstu par iziešanu ārā no politikas.
Bet bez tā ir arī vēl divi citi aspekti. Vispirms – kā uz viņu skatās Itālijas puse, jo, es domāju, pirms viņu apstiprināja, Itālijas amatpersonas pētīja viņas personību. Ja viņi teikuši "jā", tas nozīmē, ka no ārpuses, kā vienmēr, viss izskatās citādi nekā mums no iekšpuses.
Bet trešā lieta – kā tas mums izskatās iekšpolitiski. Un te tas loks noslēdzas ar to pirmo tēmu, kad, no vienas puses, runājam par izeju no politikas, bet, no otras puses, jāņem vērā, ka viņas izeja no politikas bija ļoti smagnēja – tas nebija tā, ka viņa vienkārši būtu zaudējusi vēlēšanās vai vienkārši būtu pieņēmusi lēmumu demisionēt, pārtraukt darboties politikā. Atcerēsimies, ka viņa bija spiesta aiziet daudzu skandālu dēļ, viņas popularitātes reitings bija tik zems, ka viņa sāka gremdēt savu politisko partiju, un, godīgi sakot, izskatās, ka viņas savulaik vadītā partija vēl pat tagad nespēj atgūties no viņas ēnas. Ja šādā situācijā viņa kļūst par vēstnieci, tas dod signālu par zināmu politisko bezatbildību. No sabiedrības skatpunkta sanāk, ka viņa neatbild par tām daudzajām rīcībām, kuru dēļ pati zaudēja popularitāti. Tas ir ļoti bīstams signāls – ja savāri ziepes, kļūsti nepopulārs, tad tevi aizsūta labi apmaksātā darbā uz saulaino Itāliju. Vai kaut ko līdzīgu savulaik neizdarīja ar Junkuru?
Bet izskan arī viedoklis, ka pret viņu kāds ilgstoši rīkojis melno kampaņu, nu nepieciešams laiks, līdz cilvēku emocijas noplok, viss aizmirstas, tad viņa atkal varēs atgriezties Latvijas politikā. Dzirdēti pat minējumi par Valsts prezidenta amatu...
Nav tā, ka viņa nekad nevarēs atgriezties Latvijas politikā, jo ir bijuši piemēri, kad saka, ka nekad, bet cilvēks atgriezies. Bet viņas gadījumā tas būtu ļoti smagnējs process, viņai tad būtu jāatgriežas kā pilnīgi citam cilvēkam. Nav gan daudz redzēts, ka no vēstnieku amatiem cilvēki lektu atpakaļ politikā, – es domāju, ka viņi ļoti labi jūtas vēstnieku amatos un tur arī tiecas palikt. Un arī, ja viņa pateikusi, ka aiziet no politikas uz neatgriešanos, uzreiz būs jautājums, kāpēc kaut kādā brīdī lauž tos solījumus.
Visu interviju lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 2. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Nav brīvības !
Neraudiet !
Smits