Santa spilgti atceras, ka reiz kāda skolotāja visas klases priekšā pajautājusi: "Kurš bija pieteicies tam bāreņu pabalstam?", un visu skatieni uzreiz pievērsušies Santai. Viņa kā topošā pedagoģe uzskata, ka šādi rīkoties nedrīkst nekādā gadījumā, jo tas ir ļoti aizskaroši. Viņas stāsts lasāms ceturtdienas laikrakstā Diena.
Mēs tiekamies Jelgavā pašvaldības piešķirtā dzīvoklī, ko 23 gadus vecā sieviete iekārtojusi kopā ar vīru. Vēlāk atklājas, ka arī gaumīgais remonts ir viņu pašu roku darbs, jo, kad ievākušies, tur bijušas tikai padomju laiku tapetes un grīdlīstes. Ar izdomu jaunā ģimene piegājusi arī mēbelēm - gan televizora galdiņš, gan gultas pamatne veidota no nokrāsotām koka paletēm. Guļamistabā stāv bērnu gultiņa - pāris ir vecāki meitiņai, kura mūsu tikšanās rītā jau aizvesta uz bērnudārzu. Arī Santas darba dienas paiet bērnudārzā - viņa strādā par audzinātāju: "Tas man sagādā ļoti daudz prieka - redzu, ka bērniem patīku, un, ja šo darbu vēl labāk atalgotu, būtu vispār brīnišķīgi!" Maza būdama, viņa ar apbrīnu skatījusies uz Īslīces SOS bērnu ciemata bērnudārza audzinātājām un gribējusi viņām līdzināties, un arī tagad jau no pirmās dienas darbā sapratusi, ka ar profesijas izvēli trāpījusi desmitniekā.
Durvis uz šo sapni Santai pavērušās nesen - viņa iestājās augstskolā, kur pašlaik neklātienē studē pedagoģiju, un Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācija segusi viena gada studiju maksu. Taču, lai līdz tam nonāktu, nācies "pacīnīties": "Jau biju precējusies, tāpēc man norādīja, ka, ja esmu izveidojusi ģimeni, tad finansiāli palīdzēt man viņi vairs nevarot. Taču bijusī Jelgavas SOS jauniešu mājas vadītāja šādam argumentam nepiekrita un uzstāja, sakot, ka asociācija tieši to vēlas panākt - lai audzēkņi veidotu stabilu ģimeni, nevis mainītu partnerus. Lielā mērā pateicoties viņai, skolas naudu man piešķīra. Par pusotru gadu gan nāksies maksāt pašai." SOS Bērnu ciematu asociācijas aprūpē Santa atradās līdz 22 gadu vecumam, un jau tad, kad daļēji bija uzsākusi patstāvīgu dzīvi, organizācija noteiktu laiku viņai pārskaitījusi ikmēneša pabalstu, kas bijis liels atspaids.
Vēl nesen Santa gan bijusi dumpīga pusaudze, kura ar daudzām lietām neesot gribējusi samierināties un ļoti ilgojusies tikt prom no SOS bērnu ciemata noteikumu rāmjiem, tāpēc apzināti tos pārkāpusi, cerot, ka organizācija no viņas atteiksies. Tomēr tas nenotika. "Sešpadsmit gadu vecumā no Īslīces SOS bērnu ciemata pārcēlos dzīvot uz tobrīd jaunatvērto jauniešu māju Jelgavā. Bauskas pusē pabeidzu pamatskolu, taču vidusskolā uzreiz neiestājos, jo man tobrīd dzīvē neko nevajadzēja. Laiku aizpildīju, strādājot veikalā, pēc tam vēl šur tur, taču es nedrīkstētu turpināt dzīvot jauniešu mājā, ja nekur nemācītos.
Santa ir iekārtojusi savu privāto un profesionālo dzīvi un tagad, uz visu paraugoties no malas, saka: "Ja es būtu dzīvojusi kaut kādā bērnunamā, nezinu, vai mana dzīve būtu tāda kā šobrīd. Fantāzija uz negatīvo pusi nedarbojas, bet uzskatu, ka man paveicās nonākt SOS bērnu ciematā."
Visu rakstu lasiet ceturtdienas, 2.oktobra, avīzē Diena!