Mēs ļoti labi saprotam, ka ir cilvēki, kas nevar samaksāt, taču līdzšinējā pieredze rāda, ka parādnieku sarakstos dominē tie, kas izmanto nepilnības likumdošanā un vienkārši nemaksā. Kas par to ir atbildīgs? Atbildīgi esam mēs visi, arī tie, kas maksājam. Tāpēc mums visiem kopā ir jārada sistēma, kas neļautu nemaksāt un radītu vienlīdzīgus spēles noteikumus visiem kopīpašuma lietotājiem. Līdz šim katra no iesaistītajām pusēm šo jautājumu mēģinājusi risināt atsevišķi, bet tagad pie kopīga galda ir nākuši gan ministriju un pašvaldību, gan banku, namu apsaimniekotāju un pakalpojumu sniedzēju pārstāvji, lai vienotos par veiksmīgāko problēmas risinājumu. Diskutēts un runāts ir jau daudz, atsevišķi priekšlikumi ir tapuši, bet gala rezultāta vēl pagaidām nav, to vēl vairāk, iespējams, bremzē politiskās peripetijas valstī. Latvijas Lielo pilsētu asociācija (turpmāk - LLPA) kopīgi ar citiem sadarbības partneriem jau vairākkārt nākusi klajā ar iniciatīvām, kas ļautu risināt šo samilzušo problēmu, taču joprojām esam turpat, kur pirms vairākiem gadiem.
Nav skaidrs, kam ir izdevīgi bremzēt likumdošanas sakārtošanu, kas sauktu pie atbildības tos, kas nevis nevar, bet nevēlas maksāt. Pašreizējā sistēma, kurā komunālie parādi ir piesaistīti īpašniekam, radījuši labvēlīgu augsni negodprātīgiem nemaksātājiem, dodot tiem iespēju mierīgi dzīvot un audzēt parādu masu. Tādā veidā šīs personas nokļūst privileģētā stāvoklī, salīdzinot ar tiem, kuri regulāri kārto savus maksājumus. Lai šādu nevienlīdzību novērstu, jau pirms vairākiem gadiem tika iniciēti priekšlikumi likumā «Par dzīvokļa īpašumu», nosakot, ka visi komunālie maksājumi, kas saistīti ar dzīvokļa īpašumu, pēc pārdošanas pāriet nākamajam īpašniekam. Tā būtu tikai loģiska saikne, jo pārvaldnieki un pakalpojumu sniedzēji varētu rēķināties, ka agri vai vēlu parādi tiks segti. Savukārt pārējie ēkas dzīvokļu īpašnieki būtu mierīgi, ka rudenī un ziemā nebūs jāsalst nemaksātāju dēļ. Šādā gadījumā no saistībām neviens nevarēs izvairīties, jo parādu apjoms ietekmē dzīvokļu tirgus vērtību.
Iedzīvotājam, kuram ir komunālie parādi, būtu jāizjūt tie paši apgrūtinājumi, kādi tiek attiecināti pret kredītiestāžu parādniekiem. Savukārt pakalpojumu sniedzējiem būtu jāizmanto visas iespējas parādus neuzkrāt un tos piedzīt. Cerams, ka šajā ziņā palīdzēs Saeimas akceptētie grozījumi, kas paredz vienkāršotu piedziņas procesu maza apjoma prasībām. Taču, lai šis regulējums darbotos efektīvi, paralēli jānosaka termiņi, kādā kreditoram ir jāsāk piedziņas process, kā arī jāveic tiesu un tiesvedības darbības optimizācija, samazinot garos lietu izskatīšanas termiņus tiesās. Atvieglot piedziņas procesu palīdzētu arī atteikšanās no informācijas publicēšanas Latvijas Vēstnesī, ko neviens parādnieks tik un tā nelasa. Tā kā valstī ir ieviesta deklarētās dzīvesvietas sistēma, vajadzētu pietikt ar ierakstītas vēstules nosūtīšanu uz parādnieka deklarēto adresi.
Joprojām Saeimas kabinetos atrodas grozījumi Civilprocesa likumā, kas paredz līdz 10% no dzīvokļu izsolē gūtajiem ienākumiem novirzīt apsaimniekošanas un komunālo pakalpojumu sniedzēju apmaksai. Tādā gadījumā, pārdodot ieķīlātu īpašumu, būtu iespējams komunālos parādus atgūt pirms hipotekāro prasījumu apmierināšanas. Kāpēc apsaimniekotājs, kurš rūpējas, lai īpašums nezaudētu savu tirgus vērtību (apkurina to, kopj kāpņu telpu un piegulošo teritoriju, taču nesaņem samaksu par veiktajiem un saņemtajiem pakalpojumiem), ir pilnīgi beztiesisks atšķirībā no bankas, kurai šis īpašums pieder? Mūsuprāt, atbildība ir jāuzņemas visām pusēm, un tā būtu tikai godīga risku dalīšana. Bankām šāda risku dalīšana nav saistoša, un savulaik tās noraidīja priekšlikumu, ka no hipotekārā kredīta 10% varētu novirzīt komunālo maksājumu segšanai. LLPA cer, ka kopīgās diskusijās, uzklausot visu pušu viedokļus, tiks panākts kompromiss arī šajā jautājumā, kas būtu labvēlīgs mūsu iedzīvotājiem. Vēl viena būtiska lieta, kas jāpanāk, - savlaicīga nekustamo īpašumu reģistrēšana zemesgrāmatā, ar ko bankas patlaban nesteidzas, tādējādi gadiem nemaksājot komunālos maksājumus. Tāpēc steidzami jāizstrādā tiesiskais regulējums, kas noteiktu periodu, kādā īpašniekam jāreģistrē savs īpašums zemesgrāmatā, pretējā gadījumā paredzot, ka īpašniekam ir tāda pati atbildība kā zemesgrāmatā reģistrētam īpašniekam.
Pēdējā laikā noris plaša diskusija, ko aizsākuši banku pārstāvji, par vēl vienu efektīvu veidu, kā cīnīties ar negodprātīgiem maksātājiem, - komunālo parādnieku reģistra izveidi. Patlaban tiek gatavoti risinājumi, lai tas aptvertu parādus ne tikai bankās un nefinanšu sektorā, bet arī ikdienas komunālo maksājumu sfērā. Kamēr šāda reģistra nav, parādnieka kredītvēsture nav sabojāta un viņam pat nav īstas motivācijas segt iekrātos komunālos parādus. Un apburtais loks turpinās gadu no gada.
Lai to vienreiz izbeigtu, komunālo maksājumu parāda problēmas risināšanā jāiesaistās visiem, kurus šis jautājums skar. Pirmkārt, jau tas skar tos māju iedzīvotājus, kuri godprātīgi norēķinās par saņemtajiem pakalpojumiem. No vienas puses, viņiem būtu tiesības zināt par parādniekiem, taču nemaksātājus aizsargā Valsts datu aizsardzības birojs, kas neļauj mājas īpašniekam sniegt informāciju trešajām personām. Tāpēc parādnieku reģistra izveide būtu uzskatāma par prioritāru jautājumu negodprātīgu nemaksātāju problēmas risināšanā. Otrkārt, daudz aktīvākām jābūt bankām un jāuzņemas arī daļa risku, lai gala rezultātā ieguvēji būtu visi.
Visbeidzot - ja politiķi sasparosies un beidzot spēs saprast, ka jāizdara nepieciešamie grozījumi normatīvajos aktos, nākamajā rudenī mums nevajadzēs vēlreiz šo problēmu aktualizēt. Jau sen bija nepieciešams skaidrs valdības deleģējums konkrētai institūcijai, kas, ņemot vērā visu iesaistīto pušu priekšlikumus, vienreiz un par visām reizēm atrastu risinājumu komunālo pakalpojumu parādu jautājumam. Paldies Finanšu ministrijai, kas pēc koleģiālas vienošanās ar iesaistītajām pusēm piekrita būt par šī jautājuma risināšanas «saimnieku».