Mūsu kļūst mazāk, mēs izmirstam, tomēr, raugoties reģionālā līmenī aizvien smalkāk un smalkāk, atradīsim, ka ir vietas, kur latviešu vairs nav, vietas, kur pat zeme nav Latvijas pilsoņu īpašums, kur valsts valodā ūdeni nav kam palūgt un palīdzību latviski paprasīt nav iespējams. Tas ir iemesls, kādēļ par reģionālo demogrāfiju būtu jādomā ne tikai no sociāli ekonomiskām pozīcijām, bet arī raugoties no valsts drošības viedokļa.
Mīts par Rīgu un lielajām pilsētām
Nereti var dzirdēt, ka cilvēku skaits samazinās visur citur, bet Rīgā jau viss kārtībā, cilvēki dzīvo. Lūk, dodas uz lielākām pilsētām no laukiem un atrod jaunu darbu, tomēr tā nav. Rīga no 1990. gada līdz šodienai ir zaudējusi aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotāju, un iedzīvotāju skaita kritums ir vienmērīgs. Ir atsevišķas vietas Pierīgā, kur iedzīvotāju skaits aug, piemēram, Baložos vai Babītes novadā. Babītes novads no 6709 iedzīvotājiem 1990. gadā ir izaudzis līdz 11 836 iedzīvotājiem 2022. gada sākumā, Mārupes novads no 9581 līdz 22 595 iedzīvotājiem 2022. gadā. Tomēr iedzīvotāju skaita pieaugums Pierīgā nekompensē pat nelielu daļu no Rīgas zaudējumiem. Kopumā Pierīgas reģionā iedzīvotāju skaits audzis vien aptuveni par pieciem tūkstošiem cilvēku.
Lielās pilsētas Latvijā jau sen nav lielas vai vismaz tik lielas, kā bija kādreiz. Caurmērā valsts nozīmes pilsētas ir zaudējušas aptuveni trešdaļu cilvēku, izņemot Jūrmalu, kur iedzīvotāju skaita samazinājums ir tikai sestā daļa no 1990. gada rādītājiem.
Tomēr kopējo Latvijas izmiršanas ainu jau esam aplūkojuši, un skaitļi vien pierāda, ka tā vienlīdz attiecināma gan uz Rīgu, gan citām Latvijas pilsētām, nevis tikai uz lauku ciematiem un viensētām, kur iedzīvotāju skaita samazināšanos ir viegli izskaidrot ar lauku apsaimniekošanas strauju mehanizāciju un tā norit līdztekus darbavietu skaita samazinājumam. Galvenā ķeza pilsētu gadījumā ir tā, ka tās ne tikai nav spējušas radīt darba vietas jaunpienācējiem no laukiem, bet arī nav spējušas nodrošināt darbu un iztikšanu saviem pamatiedzīvotājiem. Pēc būtības Rīga un citas lielās pilsētas atbraucējiem no laukiem ir kalpojušas tikai kā pieturvietas pirms došanās tālāk, to var novērot starpkrīžu periodos pēc tā, ka pilsētās labākos laikos iedzīvotāju skaita kritums bremzējas, bet līdz ar krīzi tās zaudē pat vairāk nekā lauki.
Mazo novadu apdzīvotība kļūst kritiska
Brīdī, kad 307 kvadrātkilometrus plašā Rīga zaudē 300 tūkstošus cilvēku, paliek vēl 600 tūkstošu, kas tur dzīvo, un vēl aizvien pilsēta ir dzīva un kustīga. Rucavas novads, kuru nupat iekļāva jaunizveidotā Dienvidkurzemes novadā, ir 448 kvadrātkilometrus liels un no 1990. gada ir zaudējis mazāk par pusi no iedzīvotājiem. Proti, iedzīvotāju skaits samazinājies no 2640 līdz 1464 un šobrīd novadā ir vidēji 3,2 cilvēki uz kvadrātkilometru. Ievērojot, ka lielākā daļa cilvēku dzīvo Rucavā un Dunikā, šajā Latvijas nomalē pie Lietuvas robežas var iet kilometriem un nesastapt nevienu cilvēku.
Iegriežoties Nidas vai Papes ciemos, ir vēl kāda ķeza – cilvēki ir, bet viņi nesaprot latviski. Vairākums īpašumu pieder lietuviešiem, kuri iegādājušies tur mājas vasaras atpūtai. Īpašumu masveida pārdošana ārvalstniekiem piejūras zonā ir viena no problēmām arī Nīcas novadā, kā arī tālāk Ventspils virzienā sekojošos novados, kur gan nav gūts jūtams pārsvars, lai radītu sajūtu, ka tā vairs nav Latvija. Arī virzoties gar Lietuvas robežu Bauskas virzienā, nereti netālu no robežas īpašumi pieder Lietuvas pilsoņiem un, aptaujājot vietējos, piemēram, Kalētu pagastā, cilvēki atklāj, ka pārdod zemi tiem, kas sola vairāk. Pierobežā tuvāk lielākām pilsētām šāda zemes izpirkšana ir mazāk novērojama. Proti, cita tauta ienāk vietās, kur neviena vairs nav.
Ciblas novads, kurā iedzīvotāju skaits samazinājies līdz 2241 cilvēkam, iespējams, nebūtu tik kritiski uzlūkojams, ja vien neatrastos tiešā Krievijas robežas tuvumā. Šeit nav Rucavas problēmu, Krievijas pilsoņi zemi neizpērk, bet pats fakts, ka 509 kvadrātkilometros ir tikai pāris tūkstoši cilvēku, rada citus riskus. Ja šajā novadā notiek nelegāla migrācija, tad, izņemot algotus robežsargus, nav kam to redzēt. Līdzīgi var teikt par Dagdas novadu un citiem Krievijas pierobežas novadiem, jo iedzīvotāju skaita kritums pret 1990. gadu daudzviet ir vairāk par pusi. Pašreizējā situācijā nelielais cilvēku skaits šajos novados būtu uzlūkojams kā drauds valsts drošībai. Proti, cilvēki, kas ikdienā dzīvo teritorijā, to uzrauga daudz labāk par robežsargiem, muitu vai policiju.
Rezumējot var teikt, ka virknē pierobežas novadu apdzīvotība ir kritiski zema un uzskatāma par valsts drošības problēmu gan taktiskā, gan stratēģiskā nozīmē.
Sociāli ekonomiskie risinājumi
Ir viegli norādīt uz problēmu, nesniedzot risinājumu. Mēs tādu varam sniegt, jo divritenis nav jāizgudro. Piemēri lauku apdzīvotības veicināšanai ir atrodami tepat Eiropā, tiesa gan, ne tajā daļā, kas saņem Kohēzijas fonda finansējumu. Samērā veiksmīgi lauku apdzīvotību risina Šveicē, kur mazapdzīvotos lauku novados ir subsidētas darbavietas. Proti, braucot pa lauku ceļu, var redzēt nelielu pazīstama zīmola darbnīcu, kur strādā pieci vai seši inženieri. Uzņēmums par šādas darbnīcas turēšanu saņem nodokļu atlaides, darbiniekiem ir dzīvojamo telpu risinājumi un pastarpināti tiek risināta arī demogrāfiskā vai tautas atražošanas problēma. Proti, tiek atbalstīti uzņēmumi, kas kompensē viena dzimuma iztrūkumu reģionā. Mēs varam teikt, ka Šveice ir bagāta, tādēļ daudz ko var atļauties, un tā atrunāties vai aizbildināties, bet pamata arguments, kādēļ Šveice ir bagāta, ir apstāklī, ka tās pilsoņi ir katrā kantonā. Ik zemes stūrī ir šveicieši un viņiem pat prātā nenāk savu zemi pārdot citiem. No tā izriet arī šīs valsts drošība gadsimtu garumā. Visticamāk, ka kopēt Šveici vai Zviedriju lauku nodarbinātības jomā nav nepieciešams, drīzāk jāņem vērā, ka ir valstis, kuras ir spējušas atrisināt šo problēmu, kurās nav tukšu zemes nostūru. Visa Eiropa mokās ar iedzīvotāju trūkumu reģionos, bet tikai tās valstis, kuras atrisina dzīves iespējamību laukos, var cerēt uz sevis atražošanu. Vēsturiski ne Rīga, ne kāda cita pilsēta nav bijusi dabiskā tautas pieauguma cēlonis. Cilvēki vairojas laukos, bet tur viņu patlaban nav. Lauku apdzīvotība ir Latvijas demogrāfijas krīzes atslēga ilgtermiņā, un šī atslēga ir jāatrod tūdaļ!