Tieši šāds secinājums izriet no OECD datiem par dažādu Eiropas Savienības valstu izdevumiem darba tirgus programmām 2020. gadā, kad vairākums valstu faktiski dubultoja izdevumus pašmāju darba tirgus uzturēšanai, bet Latvija izdevumus palielināja 1,15 reizes, kas ir zemākais rādītājs visā ES.
Startā nokavē par apli
Latvijas sniegums, sākoties Covid-19 pandēmijai, kas paredzēja pamatīgu ietekmi uz darba tirgu, dažādus darba ierobežojumus, ir pielīdzināms kādām skriešanas sacensībām, kur visi startā izskrien ar pamatīgu ātrumu, bet viens sportists uz sava celiņa lēnā garā pastaigājas. Rezultāts jau ir paredzams pašā sākumā, jo novērojam, ka sportists sāk skriet tikai tad, kad visi ir nojoņojuši pirmo apli.
2020. gads pagaidām ir pēdējais pieejamais no OECD apkopotajiem datiem, bet tāpat ir zināms, ka 2021. gadā Latvija dažādās atbalsta jomās pamatīgi sarosījās. Iespējams, ka kaut kas arī no startā zaudētā tika saglābts, tomēr, ja saglābts būtu daudz, šobrīd sabiedrībā nebūtu tik asa diskusija par darbaspēka importa nepieciešamību.
Eiropas rekordisti lietuvieši un poļi
Lietuvas valsts ieguldījumi pašmāju darba tirgus stiprināšanā 2020. gadā salīdzinājumā ar 2019. gadu pieaug 4,45 reizes, kas ir augstākais rādītājs visā ES, bet Polija seko ar koeficientu 3,95, trešā Slovēnija – 3,64.
Jāteic, ka 2019. gadā šo valstu ieguldījumi darba tirgū ir labi salīdzināmi ar Latviju un būtiski neatšķiras. Piemēram, Lietuva 2019. gadā savā darba tirgū iegulda 0,66% no IKP, Polija 0,45% no IKP, Slovēnija tikpat, cik Latvija, – 0,57% no IKP.
Par tirgu domā ikdienā
Palielinājuma rekordistu sarakstos neietilpst, piemēram, Nīderlande, kas arī ikdienā pamatīgi investē savā darba tirgū, tomēr absolūtajos rādītājos ir viena no pirmajām, protams, pārspējot gan Lietuvu, gan Poliju. Nīderlandes ieguldījumi darba tirgū 2019. gadā ir 1,79% no IKP, ko vēl pārspēj Dānija ar 2,84% no IKP, Somija – 2,06% no IKP, Francija – 2,58% no IKP.
2020. gadā šīs valstis neparāda tik nozīmīgu pieaugumu, jo tāpat jau ieguldījumi ir lieli. Tā pandēmijas gadā Dānijas ieguldījumi pieaug vien 1,38 reizes līdz 3,92% no IKP, Francijas līdz 3,97% no IKP, bet Nīderlandes līdz 3,97% no IKP.
Ir redzams, ka vecās Eiropas valstis jau izsenis cīnās par darbiniekiem un iegulda savā darba tirgū lielāku naudas masu, lai noturētu savus pašmāju darbiniekus, bet krīzes brīdī reaģē momentāni, palielinot izdevumus, un tas ir pietiekami. Jebkurā gadījumā visas šīs valstis iegulda savā darba tirgū vairāk nekā veltī valsts aizsardzībai, kur obligātais slieksnis ir 2%, turklāt ne visas valstis to izpilda.
Ar to nevēlamies paziņot, ka aizsardzības budžets ir mazsvarīgs, bet gan to, cik ļoti svarīgi ir tas, cik cilvēku budžetu un IKP kopumā veido. Proti, mēs procentos varam palielināt savus izdevumus aizsardzībai, bet kādubrīd var izrādīties, ka absolūtajās summās pret citām valstīm dodam aizvien mazāk, jo IKP neaug tik strauji kā citām valstīm, kurās par darba tirgu rūpējas atbilstoši un galvenais – laikā!
Reaģējam sliktāk nekā 2009. gadā
Jāteic, ka pēc iestāšanās ES Latvija par darba tirgu, šķiet, rūpējas sliktāk nekā tad, kad bijām tikai pretendenti. To parāda Latvijas reakcija uz krīzi 2009. gadā, kad investīcijas darba tirgū pieaug teju trīs reizes, rēķinot pret 2008. gadu. Līdzīgi reaģē arī pārējā Eiropa.
Jautājums ir – kas ir mainījies situācijas novērtējumā pašā darba tirgū, valsts likumdošanā, atbalsta sistēmās pēc būtības vai arī politiķos, ka Latvija kā valsts nespēj adekvāti reaģēt uz notiekošo.
Atliek vien piebilst, ka 2021. gadā mums atlika konstatēt, ka atkal ir negatīvs iedzīvotāju saldo, kaut kur pazuduši 14 452 cilvēki, kur tikai 11 tūkstoši ir dzimstības un mirstības negatīvā bilance, bet migrācijas saldo ir mīnus 3150 cilvēku. Starp citu, 2021. gadā, kad valsts rūpes par cilvēkiem pieaug, – negatīvais migrācijas saldo samazinās līdz dažiem simtiem.
Līdztekus gan jāatzīst, ka, neraugoties uz pabalstiem un procentuāli lielo palīdzību, 2009. gadā valsts zaudēja par kārtu vairāk cilvēku, un nav pamata eiroskepticismam pēc būtības, drīzāk par to, ka neizmantojam tās iespējas, ko Eiropa piedāvā. Proti, tā atļauj cīnīties par pašmāju darbiniekiem, veicināt palikšanu darbā dzimtenē, sniegt plašākas izglītības iespējas, bet mēs to izmantojam novēloti un mazliet citādi nekā citviet ES.
Bezdarbnieku pabalstu pieaugums mazs tikai Latvijā
Ieskatoties detaļās, kam valstis vairāk palielinājušas finansējumu, nevar teikt, ka kaut kur būtiski pieaugušas nodarbinātības dienestu izmaksas, lai arī vietām tās ir palielinātas, tomēr kopējās izmaksas nav tik būtiskas, lai runātu par izdevumu galveno pozīciju. Samērā interesanta sadaļa ir darbinieku droša aprīkojuma un rehabilitācijas finansēšana, kas Dānijā aizņem teju procentu no IKP. Latvijā tam vispār nav finansējuma, Lietuvā ļoti neliels, bet Igaunijā pēdējos gados šajā sadaļā ir jau ievērojami izdevumi, līdz 0,2% no IKP. Visticamāk, tas saistīts arī ar sociālajām iemaksām, kas paredz šādus valsts izdevumus, piemēram, Dānijā vai Austrijā, bet nav, piemēram, Latvijā vai Luksemburgā.
Kā būtiskākā sadaļa finansējuma palielinājumā ir bezdarbnieku atbalsts, kas jau pieminētajā Lietuvā pieaug trīs reizes no 0,43% no IKP līdz 1,52% no IKP. Latvijā izmaiņa šajā sadaļā ir par procenta desmitdaļu. Austrijā bezdarbnieku pabalsti un citāds atbalsts teju trīskāršojas, tāpat Igaunijā un vēl virknē valstu, bet Slovēnijā pieckāršojas. Proti, visticamāk, Lietuvā ir darba tirgus atbalsta mehānismi, kurus OECD ieskaita atbalstā, ko mēs lasot saprotam kā bezdarbnieku pabalstus, tomēr faktiski tās ir kādas īpašas sadaļas, ko lietuvieši dara, bet mēs nedarām vispār. Piemēram, atbalsts par darbinieka ierašanos Viļņā vai Kauņā, dzīvesvietas maiņas atbalsti vai vēl kādi veicināšanas pasākumi, kas iekļaujas kopējā atbalstu politikas sadaļā.
2020. gadā bezdarbs augstāks nekā ES vidēji
Atbilstoši CSP datiem bezdarbs 2020. gadā pamatīgi pieauga, pārsniedzot vidējo rādītāju ES. 2020. gadā 78,7 tūkstoši iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 74 gadiem bija bezdarbnieki. CSP Darbaspēka apsekojuma rezultāti liecina, ka, salīdzinot ar 2019. gadu, bezdarbnieku skaits ir palielinājies par 17,4 tūkstošiem cilvēku jeb 28,4%. Proporcionāli ņemot, izdevumiem % no IKP vajadzēja pieaugt par līdzvērtīgu lielumu. Izaugsme ir no 0,42% no IKP līdz 0,51% no IKP. Pat šādi raugoties, izdevumu pieaugums ir mazāks par bezdarba pieaugumu, nerunājot par to, ka vajadzēja sekot vēl citiem pasākumiem darba tirgus aizsardzībai.
Jautājums, kādēļ visā ES izdevumi darba tirgum pieaug reizēs, bet Latvijā pat nesasniedz bezdarba pieauguma lielumu un kas ir tie atbalsta veidi, kā Lietuva vai Slovēnija pamanās stimulēt darba tirgu vairākkārt stiprāk nekā Latvija, būtu jāapskata detalizētā pētījumā pa atbalsta veidiem, jo skaidrs, ka Lietuvā bezdarba rādītāji nedubultojās. 2020. gadā Lietuvā bezdarbs ir tikai nedaudz augstāks nekā Latvijā, bet Igaunijā mazāks. Vēl jo vairāk intriģējošu atbildi uz šo jautājumu padara tas, ka Latvijas Bankas ekonomiste Ieva Opmane jau pētījusi salīdzinošos datus par bezdarbu Baltijas valstīs un publikācijā Bezdarbs Baltijas valstīs – kurā pusē sētai zāle zaļāka norāda, ka nopietnu atšķirību bezdarba ainā Baltijā nav, piebilstot, ka pašlaik (19.04.2022.) Latvijas galvenās problēmas ir relatīvi augstāks nodokļu slogs un bezdarbnieku prasmju neatbilstība darbaspēka pieprasījumam, kā arī bezdarba nevienmērīgais sadalījums pa Latvijas reģioniem.
Proti, izskaņā paliek jautājums: "Kā Lietuva un Igaunija 2020. gadā pamanījās savā darba tirgū iztērēt trīs reizes un divas reizes vairāk, mums saglabājot praktiski to pašu lielumu? Kuram tas rūp?" Jautājums ir aktuāls, jo tieši Latvijā visvairāk sūdzamies par darbaspēka trūkumu un cīnāmies par iespēju ievest ārvalstu darbiniekus.