Tie visi ir procesi un to sekas, ko ikdienā Latvijas Universitātes Jūras krastu laboratorijā analizē tās vadošais pētnieks Jānis Lapinskis. Pašam, ikdienā strādājot jomā, kas tik ļoti acīmredzami ietekmē vidi, viņam tomēr nepatīk lietot vārdu savienojumu "videi draudzīgs", jo mēs visi esam tikai cilvēki un reizēm nebūt nerīkojamies tā, kā dabai būtu vislabāk.
Kas ir tās lietas, ar ko ikdienā galvenokārt nodarbojas LU Jūras krastu laboratorija?
Mūsu galvenais uzdevums ir, ja tā var teikt, pieskatīt vairāk nekā 490 kilometru garo Latvijas jūras krastu un monitorēt tās izmaiņas, kas notiek. Krasts ir viena no visstraujāk mainīgākajām dabas sistēmām - vietām krasts atkāpjas, bet vietām gluži pretēji - pieaug. Mūsu uzdevums ir kontrolēt, cik lielā mērā, kur un kādēļ šādas izmaiņas notiek. Šobrīd vasarā tiek veikti lauka darbi - datu ievākšana, lai vēlāk varētu izdarīt tālākos secinājumus.
Tik bieži dzirdam vārdu salikumu "krastu erozija", tomēr - ko tas īsti nozīmē un kādas sekas tā patiesībā izraisa?
Es teiktu, ka krastu erozija ir viena monētas puse tai monētai, ko varētu saukt par krastu evolūciju. Latvijā krastu erozija ir novērojama gan pašas dabas radītu apstākļu, gan arī cilvēku ietekmes dēļ. Aptuveni 50 kilometros Latvijas piekrastes krasts atkāpjas ar vidējo ātrumu 1-3 metri gadā, savukārt kādos 20-30 kilometros pieaug. Kopumā ilgtermiņā zaudētās sauszemes platība ievērojami pārsniedz jaunās, pieskalotās teritorijas platību. Kā jau minēju, to ietekmē arī paša klimata mainība - ūdens līmenis Baltijas jūrā paaugstinās. Tāpat Latvijas piekrasti ietekmē siltas ziemas, kad jūra neaizsalst. Tādās ziemās, notiekot vētrai, nebūs ledus, kas piekrasti pasargās, un viļņu ārdošā darbība notiks netraucēti. Tomēr procesus ietekmē arī pašu cilvēku darbība. Latvijā tam manāms piemērs ir lielās Ventspils un Liepājas ostas, kuru dēļ krasta atkāpšanās notiek ļoti ievērojamā ātrumā. Vietām īsos krasta iecirkņos tie var būt pat trīs metri gadā. Jau šobrīd 110 gadu laikā - kopš Ventspils ostas izbūves -, piemēram, krasts pie Staldzenes ir atkāpies par aptuveni 200 metriem.
No tā var secināt, ka Latvijas teritorija samazinās?
Jā, līdz ar to Latvijas teritorija samazinās, un nākamo 50 gadu laikā krastu erozijas dēļ varētu tikt zaudēti aptuveni deviņi līdz 10 kvadrātkilometri. Pēdējās desmitgadēs visā pasaulē, arī Latvijā, iezīmējas noteikta tendence - aizvien vairāk cilvēku vēlas pārcelties uz dzīvi ūdens tuvumā, jūras krastā, tāpēc tiek pārveidoti un degradēti jūras krasta stabilitāti nodrošinošie dabas elementi. Pagājušā gadsimta laikā jūra jau pienākusi cieši klāt daudzām Latvijas piekrastes apdzīvotajām vietām un viensētām, kas sākotnēji tika celtas drošā attālumā no jūras. Mūsdienās krasta atkāpšanās riska zonā atrodas apmēram 20 piekrastes apdzīvoto vietu. Jāsaprot, ka esošā krasta mainība un neizbēgamā piekrastes teritoriju attīstība vietām nonāk konfliktsituācijā, kuras atrisināšana nebūs vienkārša un lēta. Pat atbildēt uz jautājumu, kā šo konfliktsituāciju/problēmu risināt, nav vienkārši.
Ja problēma pastāv, kādi ir tās risinājumi?
Jebkuru dabas procesu, arī krasta izmaiņas, ir iespējams piebremzēt un uz laiku apturēt, investējot šajā cīņā. Ļoti labs piemērs tam ir Nīderlande, kur darbi, kas notiek jūras piekrastē, notiek milzīgā apjomā, un ar lieliem līdzekļiem tiek panākts tas, ka jūra atkāpjas. Tomēr jāapzinās, ka tas ir dārgi šī vārda visplašākajā nozīmē. Tie zaudējumi, kas rodas, iejaucoties dabas procesos, ļoti bieži sākotnēji nav pamanāmi, tāpēc vispirms ir jāatbild uz jautājumu, vai patiešām to vajag darīt, jo sekas nereti var būt negaidīti nepatīkamas. Patiesībā Latvijas piekraste ir salīdzinoši izdevīgā situācijā jūras krastu erozijas kontekstā - mūsu piekrastē tomēr ir ļoti maz apbūves teritoriju, salīdzinot, piemēram, ar citām Eiropas valstīm, kur ļoti tuvu piekrastei attīstīta apbūve. Daudzviet Eiropā liela problēma ir milzīgās vecās krastu aizsargbūves, kuru ierīkošana sākta jau XIX gadsimtā. Latvijā šo preterozijas apbūvju ir salīdzinoši maz. Latvijā no vairāk nekā 490 kilometriem tikai aptuveni pieci kilometri krasta ir nostiprināti ar aizsargbūvēm. Lai gan man nepatīk vārdu salikums «videi draudzīgāki», tomēr arī šādi risinājumi pastāv - tie neietver sevī masīvas būves, bet, piemēram, izmanto smilšu uzskalošanu. Šo risinājumu kopumu izmanto Nīderlandē un daudzviet citur progresīvajā pasaules daļā kopumā, tomēr ne visur, jo, piemēram, blakus esošajā Beļģijā vēl aizvien ceļ masīvas aizsargbūves.
Pat dienu dienā strādājot ar vidi saistītiem jautājumiem, jūs tomēr sakāt, ka neatbalstāt vārdu "videi draudzīgāki" lietojumu. Kāpēc tā?
Vienmēr jābūt uzmanīgam, lietojot šo terminu, jo tas tik bieži tiek lietots vietā, kur tas nebūt neiederas. Mums, cilvēkiem, ir vajadzīga dabas daudzveidība un dabas procesu iespējami netraucēta norise, bet jebkura aktivitāte ir saistīta ar to vai citu resursu patēriņu, tāpēc "videi draudzīgs" ir tukši bezsatura vārdi.