Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +1 °C
Apmācies
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Vai tu esi latvietis vai nelatvietis, tu esi par Latviju

"Ir jārada piederības sajūta valstij," sarunā ar Guntaru Gūti uzsver Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietniece sabiedrības integrācijas jautājumos Inita Pauloviča.

Kāda situācija šobrīd ir integrācijas jomā Latvijā, vai kopumā viss mums ir kārtībā, vai tomēr ir lietas, kas būtu uzlabojamas?

Es gribētu sākt ar ko citu – to, par ko mēs vismazāk runājam: kas ir Latvijas vīzija integrētai jeb ideālai sabiedrībai? Kas ir tas mūsu mērķis? Jo neviena organizācija, valsts institūcija nav izveidota ar pašmērķi, lai mēs kaut ko darītu darīšanas pēc. Mēs vēlamies skatīties uz mērķi. Man šķiet, mums ir izdevies Latvijas Nacionālajā attīstības plānā ļoti labi šo mērķi noformulēt. Proti, mūsu vīzija ir, ka 2030. gadā Latvija būs plaukstoša, aktīvu un atbildīgu pilsoņu valsts. Ikviens varēs justies drošs un piederīgs Latvijai. Šeit katrs varēs īstenot savus mērķus. Nācijas stiprums sakņosies mantotajās, iepazītajās un jaunradītajās kultūras un garīgajās vērtībās, latviešu valodas bagātībā un citu valodu zināšanās. Tas vienos sabiedrību jaunu, daudzveidīgu un neatkārtojamu vērtību radīšanai ekonomikā, zinātnē, kultūrā, kuras novērtēs, pazīs un cienīs arī ārpus Latvijas. Es nezinu neko, kas būtu uzrakstīts šobrīd labāk par šiem vārdiem. Tas ir tas, kāpēc es runāju par sabiedrības integrāciju, kāpēc mēs esam šobrīd šeit – Kultūras ministrijā –, kur ir Sabiedrības integrācijas departaments. Taču es gribētu atskatīties vēl nedaudz senākā vēsturē. Diskusija par integrētu sabiedrību sākās krietni agrāk – tūlīt pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Ar to, ka mēģināja noformulēt, kas ir Latvijas sabiedrība, kas ir šīs sabiedrības sastāvdaļa, kas savukārt nav. Bija gan pirmie likumi, kas skar pilsoņus un nepilsoņus, gan pirmie likumi par latviešu valodu kā valsts valodu un visi pārējie normatīvi, ar kuriem mēģināja nodefinēt Latvijas iedzīvotāju kopumu ar to tiesībām, atbildībām un pienākumiem. Tajā laikā bija skaidrs, ka Latvijas sabiedrība nav vienota un saliedēta.

Arī šodien tā nav vienota.

Piekrītu, mēs esam cilvēki, kuri pilnīgi atšķirīgi un dažādi redz gan pagātni, gan nākotni, gan valsti, kurā mēs dzīvojam. Tas bija atspēriena punkts, kurā vajadzēja sākt par šo jautājumu domāt. Nenoliedzami, zināmā mērā bija arī starptautisks spiediens saprast un domāt, kas ir Latvija kā nacionāla valsts. Un 2001. gadā tika izstrādāta pirmā stratēģija par sabiedrības integrāciju. Tas nozīmē – pirms 16 gadiem...

Vai tas nebija ļoti novēloti – desmit gadus pēc neatkarības atgūšanas...

Jā, bet tas bija pirmais brīdis, kurā Latvijas politiķi, ierēdņi, sabiedrība, nevalstiskās organizācijas spēja vienoties par to, ka kaut kam tādam ir jābūt.

Nekur tālāk par to arī neesam tikuši...

Es nepiekrītu! Vai šī stratēģija tika veiksmīgi īstenota? Šobrīd ir grūti viennozīmīgi to vērtēt. Tajā laikā Latvijā virmoja doma – vēl pieci gadi un mēs būsim Eiropas Savienībā, būsim sasnieguši attīstīto valstu līmeni, un viss būs labi. Tā nesanāca, un sabiedrības attīstība notika daudz lēnāk. Manuprāt, svarīgi pieminēt, ka viena lieta ir, kā attīstās ekonomika, valsts pārvalde, bet pilnīgi cita lieta, kā mainās un attīstās cilvēku attieksme un domāšana.

Par ko?

Pašiem pret sevi un pret tiem cilvēkiem, kuri mums ir apkārt. Jautājums pašiem par sevi – cik es jūtos stabils, drošs, nosvērts, cik man daudz ir iespēju un cik pozitīvi vai negatīvi es skatos uz lietām. Mēs nonākam pie vēl viena termina, ko visi dēvē par ļoti sarežģītu, bet, manuprāt, tas ietver ļoti ģeniālu koncepciju, kas radusies Latvijā, – cilvēku drošumspēja. Lai arī cik sarežģīti tas izklausītos, bet tā būtība ir justies droši jebkuros apstākļos. Tikai tad, kad cilvēks jūtas droši, kad viņš ir spējīgs justies droši, tad viņš var uzņemties atbildību un iniciatīvu. Viņš redz jaunas iespējas, un viņš var būt atvērts pasaulei. Tajā gadījumā, ja mēs nejūtamies droši, ja nav šīs drošumspējas, mēs baidāmies, ka tik kāds netaisās mums ko sliktu nodarīt. Mēs esam ļoti aizdomīgi gan pret saviem līdzcilvēkiem, gan pret valsti, gan pret ārējiem spēkiem. Mums visu laiku ir jāuzmanās, ka tik kaut kas slikts nenotiek. Šķiet, šī frāze Latvijā ir ļoti pazīstama. Kad mēs sākām formulēt drošumspējas konceptu, pamats bija, ka cilvēkam nepietiek tikai ar to, ka viņam ir pārtika, mājoklis, apģērbs, veselības aprūpe, izglītība. Cilvēkam ir vajadzīgs kaut kas vēl, lai justos droši, un tā ir spēja savstarpēji sadarboties, uzticēties, uzņemties atbildību un spēja kaut kam būt piederīgam. Un caur integrācijas programmu mēs gribam radīt šo piederības sajūtu valstij, to, ka katrs cilvēks, kurš dzīvo Latvijā, saka: es gribu piederēt Latvijai, – vai tas ir pilsonis vai nepilsonis, vai persona, kas ir investējusi vai nopirkusi mājokli un grib turpmāk dzīvot Latvijā.

Kur ir problēma? Šajos cilvēkos, kurus mēs vēlamies integrēt un kuriem nav drošumspējas, vai mums pašiem nav šīs drošumspējas?

Šis ir ļoti labs jautājums, kurā izskan – mēs un viņi. Un dažādos apstākļos mēs šo frāzi sakām dažādi, piemēram, mēs – iedzīvotāji – un viņi – ierēdņi vai politiķi. Mēs – latvieši –, viņi – krievi.

Kurš ir vainīgs pie tā?

Tas ir viens no uzdevumiem un izaicinājumiem, kā panākt, lai nav "mēs un viņi", bet "visi mēs" kaut ko darām kopā. Integrācijas politika ir veidota trijās daļās. Viena ir par tiem "mēs", kas ir Latvija, mūsu vēsture, identitāte, latviešu valoda. Mēģināt izveidot kultūrtelpu, kurā mēs sakām: šeit esam mēs Latvijā. Piemēram, šodien neviens vairs nešķiro, kādas tautības cilvēki svin Jāņus. Ja tu tos svini, tad tu piederi Latvijai. Labs piemērs ir arī sports, piemēram, nule aizvadītais basketbola čempionāts – vai tu esi latvietis vai nelatvietis, tajā brīdī tu esi par Latviju.

Nereti tas ir līdz brīdim, kad satiekas Latvijas un Krievijas valstsvienības...

Šeit ir jautājums, kurā brīdī klāt nāk vēsturiskā ietekme un mantojums, kas nāk no padomju laikiem. Ir svarīgi apzināties, ka mums ir šī vēsture un tā būs vēl ilgus gadus. Daļa sabiedrības aizvien uzskata, ka padomju laikā bija daudz labu lietu, un es pat nezinu, vai ir vajadzība mainīt šo 80 gadus veco cilvēku domas vai viedokli par aizgājušajiem laikiem, jo tā bija visa viņu dzīve.

Bet ko tad mēs īsti gribam integrēt un integrējam visus šos gadus? Aizvien daļa nelatviešu arī sadzīves situācijās principiāli izvēlas lietot krievu valodu. Nevaru viņus nosodīt, vēl jo vairāk, ja latvieši paši komunikācijā automātiski pāriet uz krievu valodu.

Tas ir jautājums par latviešu pašvērtējumu. Par to, cik mēs jūtamies droši un stabili savā zemē, par savu valodu, kultūru. Arī lepni par savu valodu. Un tad, kad mēs esam lepni par savu valodu, mums nav jākautrējas ar citiem cilvēkiem runāt latviski. Tas nenozīmē – ja redzam, ka cilvēkam ir nepieciešama palīdzība, bet viņš nesaprot latviski, mums nebūtu viņam jāpalīdz. Manuprāt, valodas zināšanu jomā attīstība ir pilnīgi apbrīnojama. 1989. gadā tikai 23% no krieviski runājošajiem iedzīvotājiem zināja latviešu valodu. 2000. gadā tādu bija jau 55%, 2009. gadā – 92%, bet pagājušā gada pētījuma dati rāda, ka 94% prot vai saprot latviešu valodu. Ne vienmēr tas, ka cilvēks saprot, nozīmē, ka viņš arī brīvi runā.

Tas ir integrācijas politikas nopelns vai arī sadzīvisks rezultāts?

Gan tas, gan tas. Jo ļoti apzināti 1998.–1999. gadā tika izstrādāta latviešu valodas politika. Tika izmantots arī dažāds ārvalstu finansējums, lai apmācītu skolotājus, izstrādātu mācību programmas, kas ir mācītas gan mazākumtautību skolēniem, gan skolotājiem, gan bezdarbniekiem. Ir investēta ļoti liela nauda. Protams, joprojām jūs varat atrast cilvēkus, kuri nerunā latviski.

Tātad tie, kuri nezina latviešu valodu – tā jau ir viņu nevēlēšanās?

Vai nu negribētāji, vai arī tādi cilvēki, kuri ir ieradušies uz dzīvi Latvijā salīdzinoši nesen. Taču Kultūras ministrijas viedoklis ir, ka latviešu valodas mācības ir jāturpina. Latvijā ir ieradušies dažādi investori, kuri ir ne tikai no krieviski runājošām valstīm, un ir jādod šiem cilvēkiem iespēja jau no pirmās dienas apgūt latviešu valodu. Varbūt pat kā kritēriju nosakot – ja ir vēlme pagarināt uzturēšanās atļaujas termiņu, tev ir jāiziet valsts valodas mācības. Jo valoda būs tas pamats, ap ko mēs veidojam nāciju, un tas veids, kurā varēsim sniegt savu informāciju, iepazīstināt ar savu kultūru. Ja nebūs valodas, nebūs integrācijas. Otrā lieta, kas ir svarīga, ir līdzdalība vai atvērtība, kas izpaužas daudzos un dažādos līmeņos, sākot ar mazākumtautību organizācijām. Saprotiet, tajā brīdī, kad man ir jāmācās latviešu valoda un jāintegrējas latviskajā sabiedrībā, bet man nav vietas, kur runāt savā dzimtajā valodā, tas bieži tiek iztulkots, ka tā vairāk ir asimilācija nekā integrācija. Latvija patiesībā ir viena no šajā jomā ļoti attīstītajām valstīm, kas dod iespēju mazākumtautībām saglabāt savu identitāti, tajā skaitā piešķirot arī valsts finansējumu dažādiem cittautu kultūras projektiem.

Tajā pašā laikā mazākumtautībām vienojošā valoda ir nevis latviešu, bet krievu...

Vesela paaudze ir uzaugusi padomju telpā, kurā krievu valoda bijusi bērnības valoda, televīzijas valoda, saskarsmes valoda, armijas valoda… Taču jaunajai paaudzei jau ir pavisam savādākas valodu zināšanas – starp svešvalodām dominē angļu. Un te atkal mēs atgriežamies pie paaudžu maiņas. Runājot par integrācijas politiku, ir jāsaprot, ka tā nav viena šaura nozare. Integrācija aptver pilnīgi visas jomas. Faktiski integrācijas politika sākas ar brīdi, kad bērns piedzimst, kādā valodā ar viņu runā vecāki un ko ieraksta viņa pasē. Kādā bērnudārzā un skolā viņš mācās, turklāt ne tikai kā, bet arī ko tieši bērns skolā mācās, vai iemācās būt atvērts pret sabiedrību. Runājot par 18–24 gadus veco nelatviešu jauniešu integrāciju, statistikas dati ir ļoti pozitīvi. Ja 1996. gadā 49% nelatviešu jauniešu zināja latviešu valodu, tad 2014. gadā tie bija 77%. Un 79% nelatviešu bērnu izvēlas likt eksāmenus latviešu valodā. Saprotiet, kas ir tas cēlais mērķis dzīvē? Tā ir saliedēta sabiedrība, darbīgā, radošā ekonomika...

Tas ir kaut kādu procesu rezultāts... Ja jūsu minētais ir mērķis, tādā gadījumā man ir jautājums – kādi tad būs tie instrumenti, kas novedīs pie šī mērķa? Kāpēc integrējamajiem vispār vajadzētu gribēt integrēties ar latviešiem? Ir viedoklis, ka latvieši nespēj radīt šo vēlmi.

Es viennozīmīgi nepiekrītu, ka mēs visi esam negriboši, nevarīgi, ka mums neko nevajag un mums nav mērķu. Jebkurā sabiedrībā ir kaut kāda daļa cilvēku, kuriem viss ir slikti un kuri ar visu ir neapmierināti. Tajā pašā laikā es esmu redzējusi un strādāju kopā ar enerģiskiem, gudriem, izglītotiem cilvēkiem, kuriem deg acis, kuri grib izmainīt izglītības sistēmu, ekonomikas sistēmu, attīstīt jaunuzņēmumus, strādā ar inovācijām un redz veiksmīgu nākotni. Es viņus redzu un zinu. Un tā ir svarīgā lieta. Jā, mums nav viendabīga sabiedrība, bet tādas nav nekur pasaulē! Ir cilvēki, kuri ir pozitīvāki, un ir negatīvāki cilvēki. Jā, mums ir vesela paaudze cilvēku, kurus zināmā mērā varam dēvēt par zudušo paaudzi, un šis fenomens nav nekas jauns pasaules vēsturē. Mana mamma devās pensijā 1993. gadā, un tajā brīdī viņa sacīja: "Mana dzīve nav bijusi nekā vērta." Tas bija tik ļoti sāpīgi. Tas, kam viņa bija strādājusi, ieguldījusi savas zināšanas un enerģiju, faktiski bija pazudis. Tai paaudzei šobrīd ir neliela pensija, un mēs viņiem neko nevaram palīdzēt, izņemot materiāli atbalstīt. Tādēļ mūsu pašu bērnos jāieaudzina cieņpilna attieksme pret vecākiem cilvēkiem. Mums jāstrādā, lai viņi izaugtu par jauniem, drosmīgiem, spējīgiem, atvērtiem visai pasaulei. Mūsu vērtība ir mūsu zeme, mūsu kultūra un mūsu cilvēki, un domas, un idejas. Ja mēs paši to nenovērtēsim, visu laiku dzīvosim ar negatīvo uzstādījumu, ka viss ir slikti – valdība, valoda, paši slikti –, un vienlaikus sēdēsim un gaidīsim, kad kāds visu izdarīs mūsu vietā, tad nekas arī nenotiks.

Vai pats termins "integrācija" nerada zināmu pretestību? Varbūt pareizākais būtu teikt "saliedētība", turklāt domājot ne tikai par dažādām tautām, bet Latvijas sabiedrību kopumā. Nav noslēpums, ka arī paši latvieši nav gluži vienoti.

Dažādās rīcībpolitikās lieto virkni politikas instrumentu, secīgu terminu, piemēram, izlīgšana, uzticēšanās veidošana, iekļaušana, integrācija, un tad varam runāt par saliedētību. Kad es strādāju Gruzijā, pēc Gruzijas un Abhāzijas kara ANO Attīstības programmai pirmajai izdevās aizvest gruzīnu dakteri, vīrieti, uz Abhāziju, lai palīdzētu tur izveidot onkoloģiskā skrīninga mehānismu. Tas bija 20 gadus pēc kara, un to mēs uzskatījām par milzīgu panākumu, jo jebkuram gruzīnu vīrietim bija aizliegts iebraukt Abhāzijā. Reizēm pat apsēšanās pie viena galda jau ir panākums. Mēs esam šim posmam jau garām. Arī mums bija ļoti smagi vēstures, izlīguma jautājumi, valodas jautājumi. Mēs esam lielā mērā izgājuši integrācijas fāzi un tagad varam strādāt pie sabiedrības saliedētības. Mums ir tam pamats, jo lielais vairākums iedzīvotāju latviski jau spēj saprast un runāt, mums ir vienota kopēja Eiropas telpa, mēs visi varam ceļot. Zinātnē un mākslā mēs nešķirojam cilvēkus pēc tautības. Mēs esam gatavi saliedētībai, bet, protams, tas ir ilgs process. Es negribu būt pārlieku liela optimiste, jo vēl ir daudz veicamu darbu, taču domāju, ka esam gatavi šim posmam.

Šķiet, patieso Latvijas sabiedrības saliedētības pakāpi parāda divas lietas – jūsu pieminētais sports un diemžēl arī traģiski notikumi, kad cilvēki nešķiro ne tautību, ne valodu un nemeklē citas atšķirības.

Pilnībā piekrītu. Tas ir jautājums par humānismu, par līdzdalību, toleranci un sadarbību.

Vai piekrītat, ka nacionālais jautājums zināmā mērā tiek uzkurināts un uzturēts mākslīgi?

Jā un nē. Atkal nav vienas atbildes. Ir, protams, brīži, kad šo tēmu mākslīgi uzkurina. Drīzumā būs zināmi pētījuma rezultāti par to, kā medijos tika atspoguļots jautājums par bēgļu uzņemšanu Latvijā. Es ļoti vēlos tos redzēt. Taču kopumā mēs paši veidojām ļoti negatīvu tēlu šim procesam. Taču, nenoliedzami, ļoti daudz ko ietekmē viltus ziņas. Un nereti mēs pat nepamanām indikatorus iniciatīvām, kuru mērķis ir šķelt sabiedrību. Un mēs kā Latvijas sabiedrība neesam vēl pietiekami izglītoti medijpratībā, lai adekvāti reaģētu uz šādām viltus ziņām. Viens no mūsu visu lielākajiem draudiem ir brīvā, nepārbaudītā informācijas izmantošana bez kritiskās domāšanas. Manā skatījumā, saliedēta sabiedrība ir pamats nacionālai drošībai un nākotnei. Un šeit ir svarīga iekļaušanās un piederības sajūta neatkarīgi no cilvēka tautības, pārliecības vai citiem faktoriem. Tieši tāpat kā svarīga ir arī valsts uzticēšanās cilvēkiem, neliekot aizpildīt milzīgu daudzumu ar papīriem kādu procesu sakārtošanai vai arī nesodot par 20 centu nodokļu parādu. Ja cilvēks jutīs cieņpilnu attieksmi pret sevi, tad arī viņš cienīs valsti, un tad attiecīgi arī sabiedrība kopumā būs daudz saliedētāka. 

 

Materiāls ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tā saturu atbild Izdevniecība Dienas mediji.

Top komentāri

Latvijas krievs
L
Okupantus un kolonistus nav jāintegrē. Viņus jāizraida uz Krieviju, jo miljoni Krievijas krievu 1940.gadā un no 1945.-1991.gadam okupēja, kolonizēja un rusificēja Latviju. Tas ir stulbums censties saintegrēt latviešus un citus Latvijas pilsoņus ar noziedzniekiem okupantiem! Es nevēlos integrēties ar okupantiem (un viņu bērniem), jo viņi šāva manus radiniekus, maniem senčiem atņēma 40ha lielu zemnieku saimniecību un iznīcināja manu valsti Latviju.
Tad
T
kad varturi beigs notriekt nodokļos samaksāto naudu visiem šiem TUKŠMULDĒTĀJIEM un ĀFRIKAS PABALSTU MEKLĒTĀJU Latvijā iekšā vilcējiem Sabiedrības integratoriem un novirzīs to kaut vai pensionāriem pensiju palielināšanai iestāsies rakstā pieminētā SALIEDĒTĀ LATVIJA!
Pavalsts Likvidētais
P
Kamēr Latvija nav atguvusi savu suverenitāti, kuru tai atņēma Vienotība, šādas intervijas ir bezjēdzīgas. Kā intervētājs, tā intervētais sevi pierāda par idiotiem.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas