Rotary Rīdzenes klubs sācis labdarības iniciatīvu Kara bērni Ukrainas karā cietušo bērnu atbalstam. Tā ir ziedojumu vākšanas akcija, kuras kulminācija būs labdarības koncerts 6. jūlijā Dzintaru koncertzālē. Kā intervijā Dienai nesen pauda Rotary Rīdzenes kluba prezidente Mairita Solima, visi koncerta ienākumi, kā arī ziedojumu akcijā iegūtie līdzekļi tiks izlietoti Ukrainas karā cietušo bērnu uzņemšanai Latvijas rehabilitācijas iestādēs. Cik lielā mērā šajā projektā iesaistījusies Latvijas vēstniecība Ukrainā?
Kad Ukrainā bija Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, viņa par šo koncertu informēja gan mūs, gan arī Ukrainas parlamenta vadītāju. Vēlāk tikos ar Mairitu Solimu un biju ļoti priecīga, ka Latvijā ir radusies šāda iniciatīva. Sadarbībā ar Ukrainas Rotary klubu palīdzam identificēt bērnus, kam nepieciešama rehabilitācija, bērnunamus. Tāpat stāstām par savu pieredzi, palīdzot karā cietušajām ukraiņu ģimenēm, palīdzam gan ar padomu, gan informāciju par sadarbības partneriem.
Karadarbība Ukrainā norisinās jau vairāk nekā gadu. Cilvēku, kuriem nepieciešama palīdzība, noteikti ir ļoti daudz.
Saskaņā ar Ukrainas Sociālās politikas ministrijas 13. maija datiem šobrīd kā pārvietotās personas reģistrēti 161 358 bērni. Tie ir pārceļotāji no austrumu apgabaliem, kur notikusi reāla karadarbība. Kopumā Ukrainā kā pārvietotās personas reģistrēti 1 miljons 283 735 cilvēki, bet vēl jau ir arī neapzinātie. Karadarbībā Austrumukrainā gājuši bojā 68 bērni, ievainoti 176 bērni.
Ārkārtīgi daudz. Vai tas, cik daudz mēs varam palīdzēt, nav kā piliens jūrā?
Mēs neesam vienīgie, kas palīdz. Ir ANO organizācija UNICEF, kura rūpējas par bērniem visā pasaulē, īpaši militāru konfliktu zonās. Palīdz arī daudzas valstis. Viens no veidiem, kā valstis iesaistās palīdzībā, ir ievainoto ārstēšana un rehabilitācija, ko arī Latvija ir nodrošinājusi. Citām valstīm vairāk līdzekļu, tāpēc tās var palīdzēt lielākam skaitam cilvēku. Tāpat ar savu ieguldījumu nāk gan privātpersonas, gan nevalstiskās organizācijas. Arī Latvijā mums zināmas tādas iniciatīvas. Piemēram, biedrība Alianse Latvija bez bāreņiem organizē 40 dienu rehabilitācijas programmu 17 bērniem no Doņeckas apgabala. Šie bērni Latvijā ieradās 3. jūnijā, viņi dzīvo Latvijas ģimenēs, kas ļauj iepazīties, sadraudzēties ar vienaudžiem. Divpadsmit bojāgājušo karavīru bērni no Čerņihivas apgabala dosies uz rehabilitāciju Smiltenes novadā. Pašvaldību sadarbības ietvaros Salacgrīvas novada dome no 10. līdz 25. jūnijam organizē 18 Čerņihivas apgabala bērnu no trūcīgām daudzbērnu ģimenēm braucienu uz Latviju.
Zinu, ka Jelgava aktīvi sadarbojas ar Ivanofrankovsku, noteikti arī citas pašvaldības Latvijā domā šajā virzienā, tāpat daudzas privātpersonas, kuras savu palīdzību īpaši neafišē. Vēlme Latvijā palīdzēt Ukrainas karā cietušajiem ir daudz lielāka, nekā varbūt varam iedomāties. Labs apliecinājums tam ir ārkārtīgi lielā atsaucība no māksliniekiem, kas gatavi bez samaksas piedalīties Rotary Rīdzenes kluba rīkotajā labdarības koncertā 6. jūlijā. Šādi pasākumi ir ārkārtīgi vērtīgi, jo mudina arī citus uz palīdzības un atbalsta sniegšanu.
Mairita Solima intervijā Dienai teica, ka arī augsta līmeņa Ukrainas politiķi aicināti uz šo koncertu. Vai jums zināms, kuri varētu ierasties?
Jā, mēs esam strādājuši šajā virzienā. Parlamenta priekšsēdētāja vietniece Oksana Siroida ir apstiprinājusi, ka apmeklēs labdarības koncertu Dzintaros kopā ar vēl vairākiem kolēģiem. Arī Ukrainas vēstniecība Latvijā ir informēta par šo pasākumu. Iespējams, arī es aizbraukšu.
Pieminējāt vēstniecības pieredzi, palīdzot karā cietušajām ukraiņu ģimenēm. Kāda tā ir?
Piemēram, janvāra beigās kopā ar mūsu vēstniecības darbiniekiem, žurnālistu Ati Klimoviču un viņa domubiedriem Čerņihivas apgabalā tikāmies ar tur dzīvojošām atraitnēm un viņu bērniem. Čerņihivas apgabala domes vadītājs Zverjeva kungs iepriekš bija minējis, ka nepieciešams morāls atbalsts tiem cilvēkiem, kas nonākuši lielā depresijā pēc visus šokējošā uzbrukuma Ukrainai. Pēc šī apmeklējuma Atis Klimovičs bija publicējis rakstu, arī mēs publicējām ziņu par to savā mājaslapā. Mums zvanīja no Latvijas un rakstīja e-pastus privātpersonas, sakot, ka gribētu iesaistīties atbalsta sniegšanā, uzņemt Ukraiņu bērnus.
Tāpat ir sadarbība ar māksliniekiem. Piemēram, Ivetas Vecenānes gobelēnu izstādes ietvaros māksliniece Baiba Sprance vadīja radošo darbnīcu, pieaicinot bērnus no ģimenēm, kuras zaudējušas savus apgādniekus. Agnese Bule savu izstāžu ietvaros aprīlī Odesā un maijā Ivanofrankovskā rīkoja radošās darbnīcas pretterorisma operāciju zonas iekšēji pārvietoto ģimeņu bērniem un mākslas skolu audzēkņiem. Tā kā Agneses Bules izstāde saucas Latviešu sapņi un mīti par latviešiem, arī sarunas un bērnu iesaiste mākslas akcijās virzīta uz viņu sapņa attēlošanu. Ļoti aizkustinoši komunikatīvi pasākumi.
Vēl mēs - vēstniecības darbinieki - esam uzņēmušies sniegt palīdzību Čerņihivas apgabalā dzīvojošai karavīra ģimenei. Cik mūsu iespējas ļauj, tik arī palīdzam. Jūs teicāt, ka tas ir kā piliens jūrā - arī piliens ir nozīmīgs. Un te būtu vietā pieminēt šā gada simtpiecdesmitgadnieka Raiņa teikto, ka gūt var dodot, gūt var ņemot, dodot gūtais neatņemams. Tādā veidā arī sev palīdzam. Cilvēciski. Palīdzēt tiem, kas nonākuši grūtībās, ir morāls pienākums. Bērni, kas cieš šajos militārajos konfliktos, ir pilnīgi bezvainīgi, neaizsargāti.
Droši vien arī Latvijā dzīvojošie ukraiņi aktīvi iesaistījušies palīdzības sniegšanā saviem tautiešiem?
Jā, ukraiņu diasporā ir vairākas aktīvas organizācijas. Mēs vairāk zinām par Olgas Bergas vadīto Ukrainas Centru jauniešiem un bērniem Latvijā, aktīvi darbojas Latvijas Ukraiņu kongress. Palīdzot Ukrainā cietušajiem, Latvijas sabiedrība labāk iepazīst un saprot mūsu valstī dzīvojošos ukraiņus un arī tiem veidojas stiprāka saikne ar pārējo sabiedrību. Ļoti būtiski, ka mums ir ļoti laba, aktīva ukraiņu skola. Starp citu, Ukrainā ļoti augstu vērtē, ka Latvijas valsts finansē tieši ukraiņu skolu. Pēc šeit esošām ziņām, tā ir vienīgā valsts finansētā ukraiņu skola ārzemēs - citur ir privātas skolas, bet kā valsts finansēta skola tāda ir vienīgā. Ukrainas amatpersonas savu vizīšu Latvijā laikā cenšas apmeklēt ukraiņu skolu.
Kopš zaudēta Krima un sācies karš, Austrumukrainā dzīvojošie kļuvuši daudz saliedētāki, patriotiskāki.
Patriotisms patiesi izpaužas ļoti spēcīgi. Reti kurš Ukrainā nejūtas piederīgs savai valstij, atbildīgs par tās likteni, kaut ir, protams, arī izņēmumi. Vairākumā cilvēku jūtama gatavība sniegt savstarpējo palīdzību, ļoti liela nozīme ir brīvprātīgo kustībai gan palīdzot pārceļotājiem, piemēram, tos izmitinot savās mājās, gan armijai, to nodrošinot ar apģērbu, medikamentiem.