Vēža fronte izmet krastā veterānus

Vēzis mūsdienās ierindots hronisko saslimšanu skaitā - tas ir ilgstošs, rada citas veselības problēmas, funkcionālus traucējumus un kopumā izsit pamatus zem kājām visās cilvēkam nozīmīgās dzīves jomās, kā sarunā ar Dienu saka Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) un Rīgas Stradiņa universitātes galvenā speciāliste onkoloģijā profesore Dace Baltiņa. Otra īpašība, kas mūsdienās raksturīga vēzim - to iespējams kvalitatīvi savaldīt un pārliecinoši izstumt no ķermeņa, kas nozīmē, ka ļoti daudzos gadījumos slimības formulā nav nāves klātesamības. Taču fiziskā izveseļošanās ir tikai viens no posmiem, kam būtu jāseko garīgajai atkopšanai, bet šajā jomā Latvija atpaliek no citām valstīm, trešdien vēsta laikraksts Diena."Cilvēkiem, kuri uzveikuši vēzi, ir tā saucamais veterāna sindroms, kas piemīt arī no kara pārnākušajiem. Pēc pārdzīvotā cilvēkam jāsaprot, kas tu esi emocionāli un sociāli, kā tālāk komunicēt, tāpat atgūt pārliecību par savām spējām. To spēj veicināt psihosociālā rehabilitācija. Nedrīkst būt: izārstēji un tagad ej - dzīvo kā iepriekš! Tā tas nenotiek! Mūsu rīcībā esoši Eiropā veikti pētījumi rāda, ka 30-40 procenti cilvēku paši nespēj tikt galā ar vēža radītajām sekām," atklāj Dzīvības koka valdes priekšsēdētāja Gunita Berķe. Latvijā lielākā onkoloģisko slimnieku atbalsta organizācija piesaista dažādu fondu naudu, lai īstenotu funkcijas, kas pēc jābūtības ir valstij autonomas, un citās attīstītās zemēs budžeta maka turētāji psihosociālās rehabilitācijas mērķim neskopojas.Var sacīt, ka Latvijā vēža pacienti, salīdzinot ar citu Eiropas valstu iedzīvotājiem, ir diskriminētā pozīcijā, un uz psihosociālās rehabilitācijas jomu nav attiecināmas Eiropas Savienības varas iestāžu pārstāvju bieži piesauktās un reklāmas kampaņās uzsvērtās vienlīdzīgās iespējas visiem eiropiešiem. Piemēram, Vācijā ik gadu valsts apmaksātu rehabilitāciju starpdisciplināras komandas izpildījumā saņem 160 tūkstoši vēža slimnieku, katra programma ilgst vidēji trīs nedēļas. Laba prakse ir arī Zviedrijā un Norvēģijā, rezultātā šo valstu iedzīvotājiem, kuri uzveikuši ļaundabīgo audzēju, morālā labsajūta un pašapziņa ir augstākā līmenī. Tas atainojas dzīves kvalitātē. Profesore Baltiņa norāda, ka vēzis ir psihosomatiska saslimšana, un šis fakts starptautiskās konferencēs nostiprinoties arvien pārliecinošāk: "Latvijas problēma ir, ka cilvēki dzīvo emocionālā spriedzē, nav droši par nākotni, kas negatīvi ietekmē daudzu orgānu normālu funkcionēšanu. Gribu runāt par vēža stigmu sabiedrībā - tas ir pazīmju kopums, kas šo cilvēku atstumj, padara marginālu, apzīmogo. Un mūsu valstī šī stigma ir ļoti spēcīga, taču vēža apkarošanas programmās cīņa ar to nav iekļauta - ne pie mums, ne vairumā citu valstu, izņemot Meksiku un Dienvidāfriku."Pašlaik psihosociālā rehabilitācija Latvijā pieejama līdz simt personām gadā, atkarībā no naudas apjoma, ko Dzīvības kokam izdodas piesaistīt - šī organizācija ir vienīgā, kas jau septīto gadu nodrošina minēto pakalpojumu. Šogad atbalstu saņems 72 cilvēki - tik vietu ir trijās nometnēs, katra no tām ilgst nedēļu. Taču Latvijā tas ir par maz, jo ik gadu vēzis pirmo reizi tiek diagnosticēts vidēji desmit tūkstošiem iedzīvotāju, turklāt skaitļiem ir pieaugoša tendence. Visu rakstu par problēmām ar onkoloģijas pacientu kvalitatīvu psihosociālo rehabilitāciju Latvijā lasiet laikraksta Diena trešdienas, 15.jūlija, numurā!