Viņķelei padomā alternatīvas divu veselības aprūpes grozu sistēmai

Cilvēkiem, vienā no vissmagākajām pakāpēm tas ir, kad, piem, mazs bērniņš, kuru apdzērusies māte - mātīte izmetusi pa daudzstāvu mājas logu, salauztām kājiņām, vienalga cenšas ierāpot atpakaļ tajā pašā mājā. Un viņa pēdējie vārdi, kuri nāk no asiņainās mutītes, kopā ar atsisto plaušu gabaliem ir: "Māmiņ! Māmiņ!". Jo viņš jau nesaprot, ne kas ir noticis, ne ko viņš dara. Viņš vēl ir tikai bērniņš un viņu pamatā vēl vada tikai instinkti. Kādreiz, kad vēl nebija pašreizējās drausmīgās tautas deģenerācijas, un kaut kas tāds nebija pat iedomājams, noticēt, ka nebeigusies bērnība ir tik drausmīga slimība pieaugušajiem, bija ļoti grūti……… Tagad nekas cits neatliek…..

Tā notiek, tad kad smadzeņu vai to darbības spēju ir ļoti maz, vai nav nemaz. Cilvēkveidīgajiem šī vaina saucas infantilisms. Pamatā visbiežāk ir t.s "Maugļa sindroms". Tas nozīmē, ka ja nepietiekamas audzināšanas rezultātā, kādā no attīstības etapiem cilvēks neapgūst noteiktas zināšanas dzīves uzskatus un iemaņas, tad vēlāk viņš to vairs nespēj apgūt nekādā veidā. Tāds, prātiņā vājš, viņš paliek arī pieaudzis, mokās pats un moka citus visu savu atlikušo mūžu. Piemēram, tas ir taisnība, ka pie zvēriem, kaut arī ļoti reti, bet gadās atrast cilvēka bērnus, kurus tie izmitinājuši. Taču runāt, ģērbties, uzvesties, un pat pakaļu noslaucīt, tie nav izmācāmi vairāk nekad. Tik daudz, ko viņam toreiz ielika audzinātāji - lopi, tā arī paliks nemainīgs līdz pašām mūža beigām.