Svētdien pāvestam paredzēts iepazīties ar Lietuvas Brīvības cīņu muzeju un apskatīt bijušās cietuma ēkas pagrabus, arī nošaušanas telpu un tā dēvēto bīskapu kameru, lai pieminētu padomju terora upurus un toreizējos baznīcas centienus aizstāvēt ticīgo tiesības padomju okupācijas apstākļos.
Kā intervijā ziņu aģentūrai BNS atzinis Tamkevičs, tolaik viņam pat sapņos nebūtu varējis rādīties, ka 35 gadus vēlāk viņa kameru apmeklēs pāvests.
"Pāvesta apmeklējums Brīvības cīņu muzejā būs ļoti nozīmīgs. Tas sūtīs pasaulei neuzbāzīgu vēstījumu, ka viņam ir ļoti dārgi cilvēki, kas nesuši krustu," norādījis arhibīskaps. "Caur VDK cietumu izgāja tūkstošiem labāko lietuviešu, (..) daudzi tika nošauti, daudzi izcieta spīdzināšanas, daudzi tika izsūtīti uz nometnēm."
Pēc viņa teiktā, pāvesta vizīte arī vedina no jauna novērtēt to atbalstu, ko Vatikāns sniedzis padomju laiku disidentiem, kuri meta izaicinājumu okupācijas režīmam.
Tamkevičs atcerējies, ka Vatikāna nostāju Lietuva īpaši skaidri sajutusi, kad pāvesta amatā tika ievēlēts Jānis Pāvils II, kas 1978.gadā paziņoja, ka kļūs par "klusējošās baznīcas" balsi.
"Atsaucoties šim pāvesta žestam, mēs, pieci garīdznieki, nodibinājām katoļu komiteju ticīgo tiesību aizstāvībai. (..) Sajutām, ka aiz mūsu muguras stāv pāvests, kurš mūs saprot, ka neesam aizmirsti. Tobrīd baznīca izjuta spiedienu, tika diskriminēta, īpaši skolās, inteliģenti un paši garīdznieki tika vervēti. Bet tad noskaņojums krasi mainījās, garīdznieki kļuva drošāki," atcerējies arhibīskaps.
"Mēs, jaunie mācītāji, domājām, kā pretoties. Atradāmies aiz "dzelzs priekškara" un radās doma, ka par to, kas notiek Lietuvā, jāuzzina pasaulei. Attīstījās ideja vākt faktus, (..) salikt vienkop un mēģināt šo izdevumu nogādāt Rietumos," viņš stāstījis, vaicāts, kā radās pagrīdes izdevums "Lietuvos Kataliku Bažnyčios Kronika".
"Kolīdz tas nonāca padomju drošības iestāžu rokās, tika ierosināta krimināllieta, sākās kratīšanas. Redzējām riskus, bet vienlaikus arī redzējām, ka esam trāpījuši sāpīgākajā vietā. Cerēju, ka varbūt izdosies noturēties pāris gadus, - zinājām taču, kādi spēki un cik daudz informatoru ir drošībniekiem. Bet Tas Kungs mūs sargāja, un "Hronika" iznāca 17 gadus," norādījis Tamkevičs.
"Tobrīd katoļu baznīcas aktīvākie garīdznieki kļuva par balstu daudziem, kuri mīlēja Lietuvu. (..) Visi zināja, ka baznīca cīnās ne tikai par savām tiesībām, bet arī par tautas tiesībām," piebildis arhibīskaps. "Mums rūpēja arī Lietuvas lietas, bet uzskatījām - ja izcīnīsim vairāk brīvības baznīcas jomā, tad vairāk brīvības iegūs arī Lietuva, un laiks parādīja, ka tā arī ir."
Tamkevičs atsaucis atmiņā arī pāvesta Jāņa Pāvila II vizīti Lietuvā pirms gadsimta ceturkšņa, kas notika tikai neilgu brīdi pēc tam, kad no Lietuvas bija aizbraukuši pēdējie padomju tanki.
"Jāņa Pāvila II ciemošanās bija cerības zīme, viņš spēja iedrošināt un iezīmēt vadlīnijas, kas mūs gaida šai brīvības ceļā. (..) Ja mēs visi, gan baznīcas cilvēki, gan pie baznīcas nepiederošie cilvēki, būtu vērīgāk ieklausījušies, ko pāvests toreiz runāja, un būtu mēģinājuši tā darīt, droši vien Lietuva tagad būtu daudz skaistāka," viņš spriedis.
Arhibīskaps atzinis, ka atmodas laikā un neatkarības sākumā baznīcas loma bijusi visai liela un cilvēki vairāk ieklausījušies tās balsī, tomēr arī šobrīd baznīcas vieta sabiedrības dzīvē ir diezgan būtiska.
"Mēs, baznīcas cilvēki, bīskapi, ļoti skaidri ievērojam principu tieši nejaukties politiskajos procesos, bet uzturēt cilvēkos morāli, cerību. Šobrīd Lietuvā redzam daudzas smagas lietas, ievainojumus, bet, ja nebūtu baznīcas, domāju, situācija būtu daudz smagāka," viņš sacījis.
Jautāts, kāds vēstījums no pāvesta Franciska šobrīd visvairāk būtu vajadzīgs Lietuvai, Tamkevičs norādījis, ka saskata daudz problēmu, bet par lielāko no tām varētu uzskatīt cerības zaudēšanu. "Ja cilvēkiem nav cerības, tas ļoti bremzē viņu darbus. Pāvests Francisks ļoti labi prot pārraidīt cerību. Ja mēs šo vēsti uztversim, tam varētu būt liela nozīme," uzsvēris arhibīskaps. "Esam pārdzīvojuši ne tādus vien pārbaudījumus - kolektivizāciju, izsūtīšanu, bet kaut kā bija vairāk cerību, mazāk žēlošanās. (..) Ja šobrīd kaut kā izdotos atmodināt spēcīgu cerību, tas būtu ļoti labi ne tikai baznīcai, bet arī visai Lietuvai."
Sigits Tamkevičs Viļņas VDK cietumā atradās vairāk nekā pusgadu un šai laikā tika pratināts vairāk nekā 70 reizes. Padomju tiesa viņam par pretpadomju propagandu piesprieda desmit gadu ieslodzījumu, ko viņš izcieta Permas apgabala un Mordovijas nometnēs. 1988.gadā Tamkevičs tika izsūtīts uz Sibīriju, bet pēc pusgada atbrīvots. 1991.gadā viņš konsekrēts par bīskapu, bet 1996.gadā iecelts par Kauņas arhibīskapu metropolītu.
Aizsajūsmasaizrāvāselpa
tups
Vagiff Ramirov