"Arafāts bija pirmais [palestīniešu līderis], kurš pieņēma sāpīgo lēmumu atzīt [Izraēlas] 1967. gada robežas un atteikties no 78 procentiem palestīniešu vēsturiskās zemes, un pavērt ceļu līdzāspastāvēšanai [ar ebrejiem]," Palestīnas Atbrīvošanas organizācijas preses sekretārs Ksavjers Abu Eids, atsaucoties uz 1993. gadā noslēgto Oslo miera līgumu, stāsta ziņu aģentūrai AFP.
Līdz Oslo miera līguma parakstīšanai Izraēla Arafātu uzskatīja par teroristu, tādēļ viņš gandrīz 30 gadu pavadīja trimdā un atgriezās palestīniešu apdzīvotajās teritorijās tikai 1994. gadā, lai veidotu palestīniešu pašpārvaldi.
Tomēr viņam neizdevās panākt mieru ar Izraēlu. 2000. gada jūlijā pēc toreizējā ASV prezidenta Bila Klintona iniciatīvas Kempdeividā notika Arafāta un Izraēlas premjerministra Ehuda Baraka miera sarunas, kas beidzās bez panākumiem. Pēc dažiem mēnešiem sākās palestīniešu otrā intifada jeb sacelšanās, kas ilga līdz 2005. gada februārim. Tiek lēsts, ka palestīniešu sarīkotos sprādzienos un apšaudēs, kā arī Izraēlas militārās atbildes triecienos nogalināti vairāk nekā 3000 cilvēku.
Tuvo Austrumu politikas pētnieki uzskata, ka Arafāts bija labāks līderis un sarunu vedējs nekā mūsdienīgas valsts veidotājs. "Viņš prata izmantot savu personīgo harismu, bet nezināja, kā vadīt politisko varu, veidot institūcijas vai plānot," domā Parīzes Starptautisko un stratēģisko attiecību institūta pētnieks Karims Bitars.
Tomēr reti kurš šaubās, ka Arafāts prata apvienot palestīniešu tautu. Pēc viņa nāves palestīnieši ir stipri sašķelti, jo vieni turpina atbalstīt Arafāta radīto mēreno politisko partiju Fatah, kas valda Rietumkrastā, bet citi iestājas par radikālā islāma kustību Hamas, kas kopš 2007. gada kontrolē Gazas joslu. "Arafāts simbolizēja sekulāro nacionālismu, kas ir zaudējis lielu daļu atbalsta palestīniešu jautājuma islamizācijas rezultātā," uzskata Bitars.
Visu Ulda Ķezbera rakstu Arafāta nāve neatnesa gaidīto mieru lasiet trešdienas, 12.novembra, laikrakstā Diena!