Fragments no intervijas:
Ar lielām bažām sekojam līdzi tam, kas jau ilgstoši notiek jūsu valstī.
Jā, arī jūs nevarat būt mierīgi. Ukraina ir vieta, kur Krievija īsteno savu agresiju. Turklāt, protams, tas ir nevis teritorijas vai zemju jautājums, tā ir hegemonijas politika, pie kā Krievija atgriezusies Putina vadībā un ko diemžēl akceptē Krievijas tauta. Tāpēc nevajag jautāt, kam skanēs zvans - par mums visiem.
Kaut kādam risinājumam taču ir jābūt? Tas nevar ilgt gadu desmitiem.
Uz to būtu vieglāk atbildēt, ja tas būtu iekšējais jautājums. Starp ukraiņiem. Par laimi, mums Ukrainā nekad nav bijis pilsoņu kara.
Pat neskatoties uz to, ka valsts it kā sadalīta divās etniski atšķirīgi apdzīvotās daļās.
Zināt, kad mēs raksturojam ukraiņu politisko nāciju, kā pirmais kritērijs ir tās tolerance - tā pieņem daudzas kultūras, ticības, dažādas vēsturiskās atmiņas versijas. Mēs to esam iemācījušies jau sen. Es jums varu apliecināt, ka arī šodien mums nav tāda problēmjautājuma, kas liktu ukrainim iet pret ukraini. Kāds piemin valodas jautājumu... ja runājam par Krimu, tur nebija nevienas avīzes ukraiņu valodā, nevienas bibliotēkas vai teātra. Vēl lielāku rusifikāciju, kāda bija Krimā, pat iedomāties grūti.
Vai no tā izrietētu tēze, ka Krima jau pēc būtības bija Krievijas daļa?
Tad jārunā par pretējo pusi tam, kas bija pie mums - tā saucamo russkij mir. Pie mums ir diezgan izplatīts skaidrojums, ko tas nozīmē: ja tavā pilsētā nav elektrības, nav siltā un aukstā ūdens, ja tev neizmaksā pensiju un algu, ja aiz loga dzirdami sprādzieni, tātad atnācis russkij mir. Vispirms humanitārā un ekonomiskā okupācija, tad ideoloģiskā, aiz tās - militārā. Es neteiktu, ka tas būtu sarežģīts mehānisms, bet tā ir agresora mehānika, kas kā divi ūdens pilieni atgādina 1938. gada notikumus Sudetijā - tās pašas provokācijas: pārmetumi par vāciešu, vāciski runājošo apspiešanu, aicinājumi «dodiet presi, dodiet teātri, bibliotēku», pēc tam formējas pēc būtības kolonizācijas plāns, kurš dažu politisku un militāru gājienu rezultātā noved pie citam iepriekš piederošas teritorijas aneksijas. Tajā ir visa bīstamība. Es daudzkārt esmu dzirdējis replikas, ka Krievija beidzas tur, kur beidzas krievu valoda. Domāju, ka Krievijas politikas šodienas redakcijā tā ir aksioma.
Ja jūs šobrīd būtu pilnvarots pildīt valsts prezidenta pienākumus, cilvēki gaidītu nevis tikai situācijas vērtējumu, bet konkrētu rīcību. Kāda tā būtu?
Ja runājam par kara pārtraukšanu, manuprāt, es sāktu ar to, ka diplomātija ļoti svarīga, bet ne pašpietiekama.
Tātad jākaro?
Kad mēs šodien ļoti bieži atkārtojam, ka diplomātijai nav alternatīvu, man liekas, mēs ļaujamies ilūzijām. Diplomātija ar ienaidnieku, kuram nav motivācijas sēsties pie galda un parakstīt rezultatīvu mieru nodrošinošu dokumentu, nepalīdzēs. Tāpēc visdrīzāk jāiziet no tā, ka diplomātija svarīga, bet ne pašpietiekama. Jāskatās plašākā ģeopolitiskajā kontekstā.
Lai noformulētu daudz pilnīgāku atbildi uz jūsu jautājumu, es atgriezīšos pie 1994. gada decembra notikumiem, kad formējās atbruņošanās politika - noslēdzās aukstais karš, kodolatbruņošanās bija ne tikai dienas kārtībā, bet arī kā tā laika simbols, labākais apliecinājums tam, ka valstis pasniedz viena otrai rokas, ka tā spriedze, ko bijām piedzīvojuši vairākas desmitgades, ir pagātne. Toreiz būtisku ieguldījumu šajā procesā deva Ukraina, labprātīgi atsakoties no kodolarsenāla - aptuveni 1500 raķetēm. Mēs uzskatījām, ka tas ir ne tikai ieguldījums atbruņošanās un aukstā kara pārtraukšanas politikā, bet arī mandāts ieiešanai jaunā drošības konceptā.
Sagaidījāt no rietumvalstīm zināmas garantijas savam valstiskumam?
Jā, mēs sapratām, ka veicam ieguldījumu pasaules drošībā. Tās garantijas, ko mums deva kodokluba valstis attiecībā uz mūsu teritoriālo veselumu un suverenitāti, mēs joprojām uzskatām kā mehānismu, instrumentu, kam noteikti šodien jābūt iedarbinātam esošā konflikta regulēšanā.
Rietumi palīdz par maz?
Runāšu pietiekami atklāti. Mums uz galda ir starptautisks dokuments, kas garantē Ukrainas teritoriālo veselumu. To parakstīja ASV un citas kodolvalstu kluba dalībnieces. Dārgie draugi, ir iestājies apdrošināšanas gadījums - mēs esam pazaudējuši teritoriālo veselumu. Kāpēc jūsu vieta pie sarunu galda ir tukša? Kāpēc garanta krēsls ir tukšs? Kāpēc vidutāja krēsls ir tukšs? Mums ir vieni vienīgi novērotāji - Vācija, Francija, Krievija... No ieinteresētajām pusēm ir tikai Ukraina. Kur pārējie? Kurš ir okupants? Kurš ir agresors? Kāpēc nesēž savā vietā?
Neviens negrib atzīt sevi par agresoru.
Protams. Bet mums kaut kā no šī diplomātiskā katla jātiek ārā. Normandijas, tāpat kā Minskas formāts, lai arī kā uz tiem cerējām, šodien ir mazefektīvi. Gads pagājis, esam pazaudējuši 6000 lielisku cilvēku. Ir karš, kurā iesaistīti 10 tūkstoši no Krievijas armijas, ir 43 tūkstoši teroristu, ko sponsorē Krievija, vairāk nekā tūkstotis tanku un bruņumašīnu, kas ievesti no Krievijas. Tādas armijas nav vairumā Eiropas valstu. Citiem vārdiem, tas ir izaicinājums, ar ko, atvainojiet, patstāvīgi netiktu galā arī Polija, Čehija, Lietuva, Latvija, Igaunija vai kāda cita valsts. Diplomātija ir laba lieta, bet šodien tā nedod rezultātu. Tas liecina nevis to, ka šie formāti būtu slēdzami, bet gan, ka mums paralēli jāformē arī citas iespējas.
Kādas?
Vispirms: sarunās jāpiedalās valstīm, kas garantēja šāda veida konflikta nepieļaušanu. Otrā ir militārā komponente. Mums ir nepieciešams militārs atbalsts. Nevis konflikta paplašināšanai, bet aizsardzībai, lai var pārņemt kontroli pār esošo situāciju. Runa ir par suverenitātes un Ukrainas teritoriālā veseluma aizsardzību, nevis apdraudējumu kādam citam.
Visu interviju lasiet trešdienas, 20.maija, avīzē Diena!