PVO: Pasaulē gadā pašnāvības izdara miljons cilvēku

Nu ja, Puķītis (vai nav feins vārds vienam ieslodzījuma vietu pārvaldniekam?) nesen priecīgi klāstīja, cik labi esot, ja cietumā ieslodzītie atbrīvo pārējo sabiedrību no savas kompānijas. Viņš gan vēl lika manīt, ka viņi to dara "labprātīgi". Taču realitātē esot citādi. Jauniņos, kas nevēlas stāties seksuālās attiecības, vecākie kolēģi nereti izvarojot ar slotas kātu - un, kad cilvēkam visas iekšas ir asiņainā putrā, tad pakāršanās viņam šķiet kā atpestīšana.

Šo visu izlasot, rodas secinājums: vīrieši ir ievērojami trauslāki un garīgi vājāki radījumi par mums, sievietēm. Mēs varam paciest vairāk pazemojumu un grūtību DZĪVĪBAS VĀRDĀ. Piemēram, kara laikā pārgulēt gan krievu gan vācieti (mūsdienās ar priekšnieku), lai nopelnītu savam bērnam maizes kumosu vai izglābtu vīram dzīvību. Un pēctam pie pirmās izdevības pārgrauzt pāridarītājam rīkli ir goda lieta. Bet vairākums vīriešu ir reāli dunduki viņi nespēj pārkāpt pāri savam lepnumam, labāk tad uzliek rokas paši sev. Otrs jautājums, kas rodas - vai nav tā, ka pašnāvībā dodas cilvēces vājākais posms, tas kurš nespēj par sevi pienācīgi pastāvēt. Nīkuļi un vārguļi, garā vājie. Vārdu sakot, cilvēces sliktākais genofonds? Tad dabiski rodas jautājums: kāpēc tērēt sabiedrības naudu (kuras jau tāpat garīgi veselajiem nepietiek), un tādējādi maitāt sabiedrības genofondu?!? Tas būtu līdzvērtīgi SABIEDRĪBAS PAŠNĀVĪBAI. Vai tiešām mums tas ir vajadzīgs? Ja Dievs izvēlējies pasaukt kādu pie sevis, vai mums tur būtu jāiejaucas?