Tomēr ne tik augstu kotējas Nepāliešu lidsabiedrības - dažas, piemēram, Nepal Airlines, saņēmušas tikai vienu punktu. Tas gan nav pārsteigums, jo Nepālā pilotiem tostarp nākas piezemēties arī uz pasaulē bīstamākā skrejceļa - Tenzinga-Hilarija lidostā Luklas pilsētiņā, nogādājot alpīnistus vietā, no kurienes tie parasti sāk kāpienu Everestā.
Lidlauks nosaukts šerpas Tenzinga Norgeja un sera Edmunda Hilarija vārdā 2008.gadā (Hilarija nāves gadā), par godu viņiem kā pirmajiem dokumentētajiem Everesta virsotnes iekarotājiem, kuri tostarp pielika pūles arī lidlauka būvniecībā.
Lidlauka skrejceļš ir vien 527 metrus garš. Tā vienā galā stāvs kalns, otrā - tikpat stāva nogāze, tāpēc pat niecīgākā pilota kļūda var maksāt viņa un pasažieru dzīvību - drošības rezerves kļūdu izlabošanai Luklas lidostā nav. Pārāk strauji zaudējot ātrumu un augstumu, draud ietriekšanās kalna nogāzē tieši pirms skrejceļa sākuma. Tuvojoties pārāk ātri, piezemējoties pārāk tālu no skrejceļa sākuma, nebūs iespējams laikus nobremzēt un lidaparāts ietrieksies kalnā skrejceļa galā. Tāpat dzelzs nervus prasa arī pacelšanās - samisēšanās vai neizdarība, kas liegtu lidaparātam sasniegt pietiekamu ātrumu, lai paceltos, nozīmē gandrīz drošu nāvi pārsimt metru zemāk.
Arī tīmeklī pieejamajos video redzams, ka lidaparāti no zemes atraujas vien pēdējos pārdesmit metros pirms skrejceļa gala.
Tenzinga-Hilarija lidostā, kas ir 30 minūšu lidojuma attālumā no Nepālas galvaspilsētas Katmandu, nosēšanos nereti apgrūtina arī laikapstākļi, galvenokārt spēcīgs sānu vējš. Lidojumus veic piecas Nepālas aviokompānijas - Nepal Airlines, Gorkha Air, Simrik Airlines, Tara Air un Sita Air. Tā kā uz skrejceļa nav nekādu palīglīdzekļu, lai asistētu pilotiem nosēšanās laikā, piemēram, skrejceļa apgaismojums, lidojumi notiek tikai diennakts gaišajā laikā un skaidras redzamības apstākļos. Turklāt ģeogrāfisko īpatnību dēļ augstuma samazināšanu nav iespējams veikt pakāpeniski. Tāpat lidostas skrejceļš piemērots vien konkrēta tipa lidaparātiem, kuru pacelšanās un bremzēšanas ceļš ir ievērojami īsāks nekā citu modeļu lidmašīnām. Luklā vēl bez helikopteriem visbiežāk nosēžas Kanādā ražotie De Havilland Canada DHC-6 Twin Otter, Indijā un Vācijā ražotie Dornier Do 228 un Šveicē izstrādātie, ASV ražotie Pilatus PC-6 Turbo Porter lidaparāti.
Saprotams, ka augstā riska dēļ Luklas lidlauks ir piedzīvojis ne vienu vien neveiksmīgu nosēšanos, tostarp arī katastrofas ar upuriem. Piemēram, 2010.gadā nosēšanās laikā sabojājās Dornier Do 228 bremžu sistēma, un lidaparāts ieskrēja sienā skrejceļa galā. Par laimi bojāgājušo nebija.
Taču 2008.gadā Yeti Airlines reisa Nr.103 pasažieri nebija dzimuši laimes krekliņos - sliktos laikapstākļos kļūdaina nosēšanās beidzās ar 18 cilvēku nāvi. Vienīgais izdzīvojušais - lidmašīnas kapteinis. Traģēdijas sekas video dokumentējusi arī kāda ģimene no Vācijas:
Tomēr, par spīti bīstamībai, pasažieru pieprasītākās vietas lidojumos uz Luklu ir pirmās rindas vietas - vistuvāl pilotu kabīnei. Mazajos lidaparātos kabīnēm nav durvju vai arī tās ir vaļā, tāpēc pirmo rindu pasažieriem iespējams nosēšanos vērot gandrīz vai no pilota skatu punkta, un skati ir patiešām iespaidīgi.