Pēckara Vācijā visilgāk amatā bijušais kanclers, kas valdības vadītāja krēslā aizvadīja 16 gadus, miris savā mājā Ludvigshāfenē, valsts rietumos, ziņo laikraksts Bild, kura vadībai bija ciešas saites ar konservatīvo politiķi.
Sava kādreizējā līdera nāvi vēlāk apstiprinājusi arī konservatīvā Kristīgo demokrātu savienība (CDU).
Helmuts Jozefs Mihaels Kols dzimis Ludvigshāfenē 1930.gada 3.aprīlī, bet jau 17 gadu vecumā viņš kļuva par tikko dzimušās CDU biedru un aktīvi darbojās partijā arī savu vēstures, tieslietu un politikas studiju laikā.
1969.gadā viņš kļuva par Reinzemes-Pfalcas federālās zemes premjerministru. Tolaik būdams tikai 39 gadus vecs, viņš kļuva par jaunāko personu, kas līdz pat šim laikam jebkad ieņēmusi šo amatu.
1976.gadā CDU un tās Bavārijas meitaspartija - Kristīgi sociālā savienība (CSU) - Kolu izraudzīja par savu kandidātu uz kanclera amatu. Lai gan CDU/CSU šajās vēlēšanās ieguva 48,6% balsu, ar to bija par maz, lai nomainītu līdzšinējo sociāldemokrātu (SPD) kancleru Helmūtu Šmitu, jo SPD spēja pārliecināt liberālo Brīvo demokrātu partiju (FDP) iesaistīties koalīcijā.
Kolam savu mērķi izdevās sasniegt tikai sešus gadus vēlāk - 1983.gada 1.oktobrī, kad Bundestāgs nobalsoja par kanclera amata atdošanu opozīcijas līderim, tādējādi izsakot konstruktīvo neuzticības votumu Šmitam, kurš bija zaudējis Kola pārliecinātā FDP līdera Hansa Dītriha Genšera atbalstu.
Tam sekoja pretrunīgi vērtēts Kola solis, ierosinot vēl vienu uzticības balsojumu, lai panāktu pirmstermiņa vēlēšanas, kurās viņš uzvarēja.
Viņa vadības pirmie gadi iezīmējās ar lielām pretrunām, un kanclers tika vainots par iekšpolitisko problēmu nerisināšanu, priekšroku dodot vienkāršai nogaidīšanai.
Kols uz kritiku reaģēja, vairākkārt mainot sava kabineta sastāvu.
Kritiku izsauca arī Kola viesošanās Bitburgas karavīru kapos kopā ar toreizējo ASV prezidentu Ronaldu Reiganu, jo šajā kapsētā līdz ar amerikāņu un Vācijas vērmahta karavīriem bija apglabāti arī "Waffen SS" vienību karotāji.
Emocijas izsauca arī Kola kādreizējais izteikums ar kuru viņš pielīdzināja PSRS līderi Mihailu Gorbačovu nacistiskās Vācijas propagandas ministram Jozefam Gēbelsam.
Taču tieši Kols bija viens no tiem, kas spēja no Gorbačova uzsāktās tā dēvētās atklātības un pārbūves politikas gūt vislielāko labumu.
1989.gada jūnijā viņš PSRS līderi uzņēma Bonnā. Tobrīd vēl bija maz tādu, kas sagaidīja Berlīnes mūra krišanu tuvākajā laikā, lai gan līdz tai patiesībā bija atlikuši vairs tikai daži mēneši.
Situācija attīstījās daudz straujāk, nekā gaidīts, un kad mūris krita, tas acīmredzami pārsteidza Kolu nesagatavotu. Viņš šajā vēsturiskajā brīdī uzturējās ar vizīti Polijā.
Lai gan Kols nekavējoties devās mājup, viņš nepaspēja kļūt par pirmo rietumvācu politiķi, kas uzrunā visu vācu tautu pie Brandenburgas vārtiem, kas bija kļuvuši par sašķeltās Vācijas simbolu. Viņa vietā tautu sajūsmas pilnajā naktī uzrunāja Vācijas Federatīvās Republikas prezidents Rihards fon Vaiczekers.
Taču Kols strauji atguva iniciatīvu un nāca klajā ar desmit punktu plānu, kas paredzēja abas vācu valstis apvienot, cik drīz vien iespējams.
Viņš centās kliedēt citu valstu bailes no atkalapvienotās Vācijas, tām bažījoties, ka Vācija var atkal kļūt pārāk varena un atgriezties pie nacionālisma. "Mēs, vācieši, esam mācījušies no vēstures," tolaik uzsvēra Kols. "Mēs esam miermīlīga, brīvību mīloša tauta. Mums mīlestība pret dzimto zemi, mīlestība pret brīvību un labu kaimiņattiecību gars vienmēr ir savstarpēji saistīti."
Savas politiskās karjeras zenītu Kols sasniedza 1990.gadā. Kādreizējā Austrumvācijā, kuras pilsoņiem viņš solīja "zaļās ganības", Kols baudīja zvaigznes statusu.
Taču, neskatoties uz solidaritātes nodokļa ieviešanu, lai iegūtu līdzekļus komunistu jūgā bijušās valsts daļas attīstībai, atkalapvienošanās nenoritēja tik strauji, kā cerēts, un Kolam tā arī neizdevās paaugstināt austrumvāciešu dzīves līmeni līdz viņu rietumu tautas brāļu standartam.
Daudzi "osīši" zaudēja savas darbavietas un, nespēdami atrast jaunas, devās uz valsts rietumdaļu. Gaistot ļaužu cerībām uz strauju dzīves apstākļu uzlabošanos, sāka gaist arī Kola popularitāte.
1998.gada vēlēšanās uzvarēja SPD un "zaļo" koalīcija, un Kolam nācās atkal Bundestāgā ieņemt krēslu opozīcijas rindās.
1999.gadā viņa reputāciju smagi iedragāja ziņas, ka CDU saņēmusi nelikumīgus ziedojumus, izmantojot slepenus banku kontus. Sākotnēji Kols noliedza jebkādu saistību ar šo finanšu skandālu.
Neskatoties uz to, CDU galu galā atņēma viņam partijas goda biedra statusu un ārkārtas kongresā pieprasīja atstāt arī Bundestāga deputāta krēslu.
Vēlāk arī pats Kols atzina, ka pieņēmis miljoniem doičmarku lielus nelikumīgus ziedojumus, taču ziedotāju vārdus viņš tā arī nekad neatklāja.
Kriminālapsūdzības pret viņu tika atsauktas, bijušajam kancleram piekrītot maksāt sodanaudu.
Pēc šī skandāla Kols faktiski pameta Vācijas politisko skatuvi.
Tomēr finanšu skandālam pakāpeniski zūdot no atmiņas, Kols sāka atgūt gan savas partijas, gan savas kādreizējās politiskās protežē un pašreizējās kancleres Angelas Merkeles, gan starptautiskās sabiedrības atzinību.
2011.gadā viņam tika piešķirta Henrija Kisindžera balva par izcilu ieguldījumu transatlantiskajās attiecībās.
ASV prezidents Bils Klintons Kolu nosaucis par "vissvarīgāko Eiropas valstsvīru kopš Otrā pasaules kara".
Savukārt uz Kolam veltītās Vācijas pastmarkas lasāms: "Vienotības kanclers - Eiropas goda pilsonis".