Saskaņā ar datiem, ko trešdien atklātībai nodeva Berlīnes mūra muzejs Checkpoint Charlie, laikā no 1945. līdz 1989.gadam pie robežas ar rietumu sabiedroto zonām un vēlāko Rietumvāciju komunistu varasiestādes noslepkavojušas 1841 cilvēku, kas mēģinājuši izkļūt no viņu kontrolētās teritorijas.
Muzejs ar robežu saistītos nāves gadījumus pēta jau gadiem ilgi un ik pa brīdim koriģē upuru skaitu. Šogad sarakstam pievienoti vēl 11 nāves gadījumi, tostarp starp upuriem iekļaujot arī kādu sešus gadus vecu zēnu, kas noslīka, ģimenei mēģinot nokļūt Rietumvācijā caur toreizējo Čehoslovākiju un Ungāriju. Starp jaunajiem Berlīnes mūra upuriem ir arī padomju armijas dezertieri.
"Galīgais kaitējuma apmērs, ko nodarīja dubultais komunisma un sociālisma ļaunums, vēl nav pilnībā dokumentēts," atzīst muzeja direktore Aleksandra Hildebrante.
"Mūsu uzdevums ir gādāt, lai to personu kapi, kas gāja bojā, cenšoties aizbēgt no [komunistu kontrolētās] valsts, tiktu apkopti un nepazustu," uzsvērts Hildebrantes izplatītajā paziņojumā.
Taču citi pētnieki jaunos skaitļus jau apšaubījuši.
"Skaitlis 1841 ir nepārliecinošs," intervijā laikrakstam Süddeutsche Zeitung apgalvo Berlīnes Brīvās universitātes Austrumvācijas vēstures eksperts Johens Štāts.
Viņš kopā ar citiem Berlīnes Brīvās universitātes pētniekiem šobrīd pārskata iespējamos aizdomīgos nāves gadījumus pie robežas, un līdz šim viņiem izdevies apstiprināt tikai 260 gadījumus.
Iepriekš pētnieki lēsa, ka tikai pie Berlīnes mūra komunisti noslepkavojuši 138 cilvēkus. Ņemot vērā tos cilvēkus, kas gājuši bojā, cenšoties aizbēgt pa Baltijas jūru vai nokļūt Rietumos caur kaimiņvalstu teritoriju, pēc Štāta domām, upuru skaits varētu sasniegt aptuveni tūkstoti. Taču tas vienalga ir ievērojami mazāk nekā 1841.
Viens no atšķirīgo upuru skaita iemesliem varētu būt atšķirīgās metodoloģijas. Checkpoint Charlie muzejs uzskaita arī visus Austrumvācijas robežsargu pašnāvības gadījumus neatkarīgi no tā, vai tie bijuši tieši saistīti ar viņu dienestu. Muzejs uzskaita arī nāves gadījumus, kas nav saistīti ar tiešu vardarbību.
"Ja seniori vecumā no 70 līdz 80 gadiem pēc saraušanās ar robežkontroli mira no sirdstriekas," tam jābūt šīs "slepkavnieciskās robežas" sekām, uzskata Hildebrante.
Taču Štāts ir pārliecināts, ka jāizdara nošķīrums starp vecajiem ļaudīm, kuri, iespējams, miruši viņu pieredzētās apiešanās rezultātā, un tiem, kuru nāvi izraisījusi ilgstoša gaidīšana karstā laikā autobusā pie robežas.
Neatkarīgi no tā upuru uzskaite nav viegla, jo komunistiskās Austrumvācijas varasiestādes neuzkrāja šādus statistikas datus, un pētniekiem jāizvētī dokumenti dažādos izkaisītos arhīvos, norāda Štāts.
Tomēr Štāta grupa nesen uzgājusi jaunus dokumentus, un tāpēc tuvākajā laikā tā varētu nākt klajā ar jaunu upuru skaita aplēsi.