Pučistu plāns lielā mērā neizdevās, pateicoties toreizējam Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (KPFSR) vadītājam un vēlākajam Krievijas prezidentam Borisam Jeļcinam, kurš nebaidījās izrādīt pretestību, tādējādi iedvesmojot tūkstošiem cilvēku, kuri, riskējot ar savu dzīvību, devās aizsargāt Maskavā esošo KPFSR parlamenta ēku, ko apvērsuma rīkotāji vēlējās ieņemt ar militāru spēku.
Toreizējo notikumu līdzdalībniece laikraksta The Washington Post sleju autore Maša Lipmana raksta, ka tik lielu vienotību tauta pieredzēja pirmoreiz. «Cilvēki ticēja demokrātijas spēkam pret apspiešanu, viņi ticēja B. Jeļcinam un pārsteidzošā kārtā arī sev. Nekad Krievijas vēsturē tautas spēkam nav bijusi tik liela nozīme,» raksta M. Lipmana.
Komunistiskā režīma krišana daudzos radīja cerību par labāku dzīvi, tomēr divdesmit gadu pēc dramatiskajiem notikumiem Krievijā joprojām nav iesakņojušās demokrātiskās vērtības un daudzi, arī valsts līderi, neslēpj rūgtumu par «varenās» lielvalsts sabrukumu.
Zaudētās cerības
Atšķirībā no Baltijas valstīm, kurām puča izgāšanās tuvināja ilgi loloto neatkarības atjaunošanu, Krievijā par godu vēsturiskā notikuma apaļajai gadskārtai plaši svinīgi pasākumi nenotiks. Zināms, ka Valsts prezidents Dmitrijs Medvedevs noliks ziedus pie bojāgājušo parlamenta ēkas aizstāvju kapiem.
Daudzi no tiem, kuri trīs dienas sargāja balto namu, apgalvo, ka viņu sapņi līdz galam nav piepildījušies. «Tas šķita kā jauns sākums. Mums likās, ka mēs varam darīt jebko,» mākslas kritiķe Milena Orlova, kura 1991. gada augustā ar daudziem citiem plecu pie pleca stāvēja pie parlamenta ēkas, stāsta aģentūrai Reuters. «Daži no mūsu sapņiem ir īstenojušies. Mēs varējām ceļot uz ārzemēm, daži mani draugi ir tikuši pie turības, un mākslinieki varēja izbaudīt brīvības garšu. Bet demokrātija ir vājinājusies. Es domāju, ka mums vajadzēja būt sasniegušiem vairāk.»
Vairākums Krievijas iedzīvotāju šodien uzskata, ka pēc puča Krievijas attīstība ir notikusi nepareizajā virzienā. Nesen veiktā neatkarīgā pētījumu centra Levada aptauja liecina, ka 39% Krievijas iedzīvotāju puču uzskata par «traģisku incidentu», kam ir bijusi postoša ietekme uz Krieviju, bet 35% - kā nenozīmīgu epizodi politiskās elites cīņā par varu.
10% 1991. gada augusta notikumus uzskata par demokrātiskās revolūcijas uzvaru pār komunismu, bet tikai 9% domā, ka tiem ir svarīga nozīme. 1991. gadā tā domāja 57% aptaujāto.
Ieslīguši apātijā
Sabiedrisko un politisko procesu pētnieki uzskata, ka Krievijas iedzīvotājus ir sarūgtinājusi valsts attīstība pēdējos divdesmit gados, kuri esot jāiedala divos posmos.
Pirmo posmu, kas ilga no 1991. līdz 1999. gadam, kad pie varas bija pirmais demokrātiski ievēlētais Krievijas prezidents B. Jeļcins, raksturo radikālas ekonomiskās un politiskās reformas. Šajā laikā norisinājās necaurredzams privatizācijas process, kā rezultātā neliels skaits cilvēku par sviestmaizes cenu ieguva kontroli pār lielām rūpnīcām un energoresursiem. Šie cilvēki, kuri vēlāk tika dēvēti par oligarhiem, uz valsts rēķina iedzīvojās milzu bagātībā, kamēr vienkāršie iedzīvotāji cīnījās par eksistenci.
Tomēr nevar aizmirst, ka B. Jeļcina valdīšanas laikā mediji un opozīcija baudīja brīvību, par kādu mūsdienu Krievijā var tikai sapņot.
1999. gada pēdējā dienā B. Jeļcins, kurš sirga ar sirds slimībām un alkoholismu, atkāpās no amata, savā krēslā ieceļot bijušo Valsts drošības komitejas darbinieku Vladimiru Putinu, kurš 2000. gada martā tika ievēlēts par prezidentu.
V. Putina valdīšanas laikā Krievija, pateicoties milzīgajam pieprasījumam pēc tās energoresursiem, piedzīvoja ekonomisko uzplaukumu, tomēr šajā laikā notika varas centralizācija, vairākums neatkarīgo mediju nonāca Kremļa kontrolē, bet varas kritiķi dažādos veidos tika apklusināti.
Analītiķi domā, ka lielākā daļa Krievijas sabiedrības ir kļuvusi apātiska, tādējādi atbalstot V. Putina ieviesto «suverēno demokrātiju». «Cilvēki uzskata, ka nav nozīmes, kā viņi balso, ja V. Putins aizies, tad viņa vietā stāsies kāds viņam līdzīgs. Tauta samierinās ar šo stāvokli, jo uzskata, ka Krievija tāda ir bijusi gadsimtiem ilgi un nemainīsies,» uzskata Olga Krišatnovska, kura vada Elišu centru Krievijas Zinātņu akadēmijas Socioloģijas institūtā.
Pēdējais Padomju Savienības vadītājs M. Gorbačovs, kurš regulāri kritizē V. Putinu, uzskata, ka Krievijai ir nepieciešama modernizācija, ko ir iespējams veikt tikai tad, ja «visi iedzīvotāji būs iesaistīti šajā procesā».