Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +8 °C
Apmācies
Svētdiena, 17. novembris
Uga, Hugo, Uģis

Diskutē lasītāji: Kā skolai sasaukties ar skolēnu dabisko spēju attīstīšanu

Pievienot komentāru

0/1000 zīmes
Edīte Dāvidsone
E
Pielikšu pilnu savu komentāru, ko nosūtīju diskusijai: Pirmā lieta, ko gribu minēt - domājot par jauno un meklējot/attīstot jaunas idejas, vienmēr ir ļoti svētīgi pārzināt arī vēsturi. Tas daudz ko "saliek pa plauktiņiem". Ideja par to, ka bērnā ir jāattīsta viņa dabiskās spējas, ir tik pat veca kā pati izglītības sistēma. Un tomēr, ja tā būtu tik universāla un perfekta, tad tā sen jau būtu ieviesta visur un visiem. Un tomēr tā nav, jo vienmēr no otras puses darbojas pretējs spēks - nepieciešamība efektīvāk izmantot līdzekļus un standartizēt izglītību. Ja paskatās vēsturiski, tad pieeja izglītībai pasaules mērogā ir tādā nepārtrauktā kustībā - no individuālisma un standartizāciju un atpakaļ. Mazliet sīkāk par tiem spēkiem, kas darbojas pret (nepretendēju uz to, ka nosaukšu visus): 1) vislabākā izglītības sistēma ir tā, kurā katram bērnam ir savs privāts, vēlams, augsti kvalificēts, skolotājs. Un tā arī bija līdz 19.gs. Tomēr padomāsim, cik daudz bērnu tad vispār mācījās un studēja! Mūsdienās, kad mācās visi, tas būtu ārkārtīgi dārgi. Ir atrasts praktiskāks risinājums – skolas, kur bērnus savāc kopā pēc noteiktām pazīmēm (parasti vecuma) un māca viens pieaugušais. Tomēr līdz ar to mazinās uzmanības apjoms, ko šis pieaugušais var katram bērnam veltīt, arī lai izprastu un palīdzētu attīstīt viņa dabiskās spējas. Lai cik ģeniāls būtu skolotājs, viņa iespējas strādāt ar katru bērnu individuāli ir apgriezti proporcionālas bērnu skaitam grupā, ar ko viņš strādā. Tas ir fakts. Protams, to varētu risināt samazinot grupu lielumu, tātad palielinot skolotāju skaitu. Tomēr tas neizbēgami noved pie skolotāja kvalifikācijas krituma, jo talantīgo cilvēku skaits sabiedrībā jau nemainās. Ne velti praktiski visas valstis mūsdienās sastopas ar skolotāju kvalitātes problēmām. 2) viens no izglītības sistēmas mērķiem ir sagatavot bērnus nākošajam izglītības posmam un tālāk – darbam. Būtu muļķīgi izlikties, ka tā nav. Bet tas, savukārt, nozīmē arī to, ka ir jābūt kaut kādai sistēmai, kā to novērtēt un bērnus savā starpā salīdzināt. Protams, ir cilvēki, kas to noliegs un kaismīgi argumentēs, ka katrs bērns ir savādāks un galvenais, lai viņš ir laimīgs! Tomēr pieredze rāda, ka lielu daļu no cilvēka laimes izjūtas veido labs darbs ar iespējām tajā izpaust savas spējas un pienācīgi ienākumi. Bet to diez vai ir iespējams panākt, kādā dzīves posmā nekonkurējot ar citiem un neparādot sevi kā vienu no labākajiem. Un, lūk, šī nepieciešamība salīdzināt cilvēkus rada spiedienu, kas liek izglītības sistēmu veidot standartizētu: visi mācās apmēram vienu un to pašu, visi demonstrē savas spējas apmēram vienā un tajā pašā veidā. Tad ir viegli redzēt, kurš ir labākais urā jomā. 3) cilvēks pēc dabas ir tāda būtne, kas sevi iepazīst tikai dzīves laikā. Tā ir tā lielā dzīves mistērija, ka mēs ne tikai iepazīstam pasauli un citus, bet caur pieredzi iepazīstam arī paši sevi. Cik gan daudz nav dzirdēts par cilvēkiem, kas pēc daudziem nostrādātiem gadiem pilnībā maina profesiju vai strādā vienu darbu, bet brīvajā laikā nodarbojas ar kaut ko pilnīgi citu! Tajā pašā laikā – cik daudz ir cilvēku, kas jau bērnībā spēj viennozīmīgi pateikt, kas ir viņu spējas? Vispusīgas izglītības ideja nav kļūda vai seno laiku paliekas. Tas ir reāls risinājums, kas bērnu izved cauri dažādām pieredzēm un galā ļauj pieņemt informētāku lēmumu par to, kuru jomu izvēlēties par tālāko studiju un nodarbošanās mērķi. 4) kā pēdējo jāatzīmē arī tādu faktu, ka dažādi mācību priekšmeti savstarpēji sasaistās un dod labāku izpratni vienam par otru, dažreiz pat pilnīgi negaidītos veidos. Piemēram, nošu raksts mūzikā ir sava veida matemātika, ģeometrija skaitliski izsaka telpiskas attiecības, kas ir būtiskas mākslā, sports dod iespēju redzēt fiziku reālā darbībā utt. Dodot iespēju mācīties dažādas lietas, izglītības sistēmā faktiski tiek iestrādāta iespēja attīstīties dažādām spējām un talantiem: piemēram, ja bērnam ir muzikāls talants, tas vēl nenozīmē, ka viņam vajag tikai mūziku. Varbūt viņam tieši matemātika palīdzēs labāk saprast sakarības mūzikā, bet varbūt vizuālajā mākslā viņš atradīs vērtīgu impulsu. To nekad iepriekš nevar pateikt. Ja tiek piedāvāta vispusīga izglītība, tad tiek pavērtas iespējas visnegaidītākajām atklāsmēm. Protams, ir savas pozitīvās puses arī dabiskās spējas attīstošai izglītībai, ko sīkāk šeit neiztirzāšu. Faktiski cilvēka dabiskās spējas attīstoša izglītība jau tagad eksistē izglītības sistēmā, jautājums ir tikai par to, kurā vecumā mēs novelkam svītru un pasakām “šeit beidzas dažādu pieredžu uzkrāšana un sākas specializācija”. Pašlaik šī robeža ir novilkta 9. klases beigās tiem, kas neplāno turpināt studēt augstskolā, un 12. klases beigās tiem, kas izvēlas mācīties vidusskolā un tālāk augstskolā. Cik saprotu, skolotāja Austra Reihenova piedāvā šo robežo novilkt agrāk (rakstos gan nav pieminēts, kurā vecumā). Un šeit mēs nonākam pie jautājuma par skolēnu gatavību vadīt savu mācību procesu pašiem (izvēlēties priekšmetus, ko mācīties). Es gan neesmu attīstības psiholoģijas speciāliste, bet man ir tāda sajūta, ka pamatskolā bērni noteikti to nevarētu. Par to varētu domāt tikai vidusskolā (kā tas notiek, piemēram, Somijā), bet arī šajā vecumā tas nav sekmīgi izdarāms bez aktīvas pieaugušo vadības. Ja skola izvēlas dot iespēju vidusskolēniem izvēlēties mācību priekšmetus, ko apgūt, tad katram skolēnam ir jānodrošina konsultantu (tas varētu būt arī karjeras konsultants), kas palīdz viņam izprast sevi, novērtēt līdzšinējos mācību sasniegumus, uzstādīt mērķus nākotnei un izvairīties no bieži sastopamām kļūdām. Bet reāli es šaubos, vai mūsdienās skolas spēj nodrošināt šādu pakalpojumu. Lai no šī konsultanta būtu jēga, viņam būtu jābūt vēl labākam par skolotāju – jāspēj iedziļināties skolēna personībā un palīdzēt pieņemt pareizo lēmumu, neuzspiežot savu izvēli. Ja jau mēs neesam spējīgi nodrošināt, ka priekšmetu skolotāji izprot katra bērna vajadzības konkrētajā priekšmetā palīdz viņam atrast pareizo veidu, kā iemācīties (kā var secināt no raksta), kā tad mēs varam gaidīt, ka būs pietiekošs skaits cilvēku, kas spēs izprast bērnu pilnībā un atrast pareizo veidu, kā sevi realizēt uz visu dzīvi? Man ir cits piedāvājums: kāpēc gan visu skolā iegūto izglītību neuztvert kā to obligāto kodolu, ko katram ir jāapgūst, bet “spēju attīstīšana” lai paliek ārpusskolas nodarbībām un augstākajai izglītībai? Kāpēc mēs cenšamies nonivelēt bērnu spējas un noteikt, ka viņi ir spējīgi apgūt tikai dažus obligātos priekšmetus, bet pārējam jābūt kas patīk? Man šķiet, ka katrs bērns var apgūt to, kas pašlaik ir skolu programmā. Tas, kā mums pietrūkst, ir jēdzīga un interesanta šo priekšmetu pasniegšana. Par dalīšanu līmeņos ir nācies šo to palasīt un esmu secinājusi, ka tā neizbēgami nozīmē vājāko bērnu diskrimināciju. Pirmkārt, vājākie parasti saņem arī vājākos skolotājus, kas mazina iespējas “saraut” un panākt stiprākos, pat ja bērns ir talantīgs, tikai attīstās vēlāk. Otrkārt, vienaudži neizbēgami atpazīst vājāko grupu, pat ja tas nekur netiek publiskots, un apsmiešana neizpaliek. Bez tam dažādu bērnu mācīšanās kopā nāk par labu visiem – bērni mācās sadarboties ar dažādiem cilvēkiem. Segregācija, turpretī, veicina neiecietību. Bet es saprotu arī dalīšanas līmeņos pozitīvo pusi – bērni saņem sev labāk piemērotus uzdevumus. Man šķiet, ka vislabākais risinājums būtu dalīšanu pēc spējām, ja tā nepieciešama, veikt pēc iespējas vēlāk, teiksim, tikai vidusskolā. Par mācību sekmju vērtēšanu varētu atsevišķu rakstu uzrakstīt. Tur ir atkal savi spēki, kas “velk” uz vienu pusi, un citi, kas uz otru. No vienas puses, laba mācību mērķu un vērtēšanas sistēma ir tāda, kura ļauj katram bērnam uzstādīt personiskus mērķus un novērtēt to sasniegšanas progresu, kā arī dod atbildi uz jautājumu “ko jādara, lai sasniegtu to-un-to”. No otras puses, bērnam, vecākiem un arī sabiedrībai ir svarīgi zināt, kādas ir bērna spējas attiecībā pret pārējiem bērniem, tāpēc vienota skala ir nepieciešama. Atbildot uz rakstā uzdoto jautājumu, pirmajā gadījumā visiem būtu savus mērķus jāsasniedz, tātad par mērķi būtu jāuzstāda panākt, ka visi bērni ir vienlīdz sekmīgi, otrajā gadījumā, protams, pilnīgi dabiski, ka visi nebūtu vienādi. Pašreizējā sistēma Latvijā nodrošina otro, bet ne pirmo.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!


Jaunumi

Vairāk Jaunumi