Sadala aritmētiski
«Gudrajos un muļķajos» kādā ģimnāzijā sadalīja Ivetas meitas klasi, turklāt skolēnu skaitam abās klasēs bija jābūt vienādam. Iveta uzskata, ka šādi cieš gudrākie bērni, kam nepaveicies aritmētiskā dalījuma dēļ, kas, viņasprāt, radīts, lai abu grupu skolotājiem nodrošinātu slodzi.
Savukārt Riharda mamma pārmet mūzikas skolotājai, kura jau 1. klasē skolēnus sadalīja koristos un tajos, kam lācis uz auss uzkāpis. Pagājuši jau 10 gadi, Rihards šai skolā vairs nemācās, bet mūzikas stundas viņam joprojām esot «pašas pretīgākās». Ģimnāziste Anete no Liepājas stāsta, ka viņas skolā šāda dalījuma nav. Viņasprāt, skolēniem ir jāpielāgojas skolotāja mācīšanas tempam: «Ja kaut ko nesaprot, tam domātas konsultācijas pēc stundām!» Kuldīgas 2. vidusskolas pamatskolas matemātikas skolotāja Mārīte Suhanova gan uzsver, ka vieglāk strādāt, ja skolēni izdalīti grupās, un ieguvējas esot abas. Viedokļi dalās.
Neapšaubāmi, ja skolotājs vairāk pievēršas bērniem ar vājākām sekmēm, tad garlaicīgi ir labākajiem. No šī aspekta raugoties, bērnu dalīšana grupās ir loģiska. Tomēr skolotāja Edīte Dāvidsone uzskata, ka šādai pieejai ir vairāki mīnusi. Viens: bērnu sadalīšana grupās uzliek zīmogu. Lai cik pozitīvi pieaugušie pret to izturētos, bērni paši mēdzot pielikt apzīmējumus grupām un savā komunikācijā demonstrē negatīvu attieksmi. Otrs: gudri klases biedri motivē vājākos mācīties labāk, bet, nonākot atsevišķā grupā, vājākie zaudē lielu daļu prieka mācīties. «Arī skolotāji ir mazāk motivēti. Un skolas noteikti labākos skolotājus novirza gudro grupām. Bet tieši vājākajiem, lai viņi «izsistos», ir vajadzīgi labi skolotāji. Dzīvē daudz ko var sasniegt ar darbu, ne vienmēr talants ir noteicošais. Bet, ja jau agrā dzīves posmā bērnus sadalām dažādās plūsmās, tātad pēc talanta, viņiem tiek liegta iespēja pierādīt sevi ar darbu,» uzskata E. Dāvidsone.
Ir logopēdiskas problēmas
Jau trešo gadu pozitīva prakse, kā adekvāti novērtēt bērna spējas mācīties, ir Ogres 1. vidusskolai, kur atsevišķos mācību priekšmetos skolēnus dala grupās. Skolas direktores vietniece 1.-4. klašu mācību darbā Inta Kuļicka stāsta, ka izveidotas tā saucamās atbalsta grupas, kur speciālie pedagogi māca pēc speciālām apmācības programmām.
Savulaik I. Kuļicka sākusi pētīt, kāpēc daži bērni stundā godprātīgi strādā, bet nevar sasniegt to, ko pārējie, un skolotājs darbu nevar novērtēt ar labu atzīmi. Atklājies, ka bērni ar fonemātiskās dzirdes traucējumiem nespēj lasīt, strukturēt tekstu, sakārtot notikumus loģiskā secībā. Ja šos traucējumus neatklāj un nenovērš sākumskolā, jau piektajā klasē atklājas nopietnas problēmas, kas turpmāk tikai samilzt - rodas rakstīšanas traucējumi, teksta neizpratne, kas liedz apgūt vielu matemātikā, fizikā, ķīmijā.
«Diemžēl tādu bērnu ir arvien vairāk. Viens no iemesliem - pirmsskolās valdošā līdzekļu trūkuma dēļ logopēdi strādā tikai nepilnu slodzi un bērni savas problēmas atnes uz skolu. Tāpēc jau pirmajā klasē veicam pilnīgi visu bērnu izpēti - ar viņiem strādā skolas psihologs un logopēds,» skaidro I. Kuļicka. Pavisam skolā ir 42 atbalsta bērni no 1. līdz 8. klasei. «Pirmo klašu diagnostika rāda, ka 18-36% bērnu paredzami mācību traucējumi. Tāpēc strādājam arī ar skolotājiem un vecākiem, lai mācību procesu virzītu ne tik daudz uz rezultātu, bet lai pasaudzētu bērnus, lai viņus šīs problēmas nepārmāktu tik strauji,» norāda skolas psiholoģe Jolanta Lamstere. Mērķis ir palīdzēt skolēnam attīstīt spēju mācīties, konsultēt skolotājus par to, kā strādā bērna domāšana un uztvere, citādi organizēt mācību procesu.
Tā nav diagnoze
Direktora vietniece 5.-9. klašu mācību darbā Irēna Pupčenoka neslēpj - šo bērnu rezultāti nav augsti: «Tie nevar būt augsti, toties bērnam ir stiprs četrinieks vai piecnieks, un viņš jūt, ka paveicis to, ko nevarētu izdarīt 30 bērnu grupā.»
Parasti tie nav skaļie, hiperaktīvie, bet klusie bērni, kuri paši apzinās, ka netiek pārējiem līdzi. Jau septītajā klasē divos eksāmenu priekšmetos - latviešu valodā un matemātikā - skolēniem ar speciālo programmu skolotāji radījuši iespēju «iet laukā no klases», lai mācītos atsevišķā grupā. Līdzi drīkstēja nākt vēl kāds no klases. Vecāki no atbalsta programmām neatsakās, jo ieguvums esot kā pie bezmaksas privātskolotāja.
«Tā nav diagnoze, bet gan mācību procesa pielāgošana bērnam. Uzskatīt, ka šāds bērns ir glups, ir novecojis stereotips. Dažiem intelekts ir ļoti augsts - IQ pārsniedz 130, bet viņš ir nesekmīgs astoņos priekšmetos! Teiksiet - neviens neko nevar iemācīt bērnam ar tik augstu intelektu? Taču viņam ir uzmanības deficīts, nav mācīšanās iemaņu, neveidojas mācīšanās ritms. Viņš gadiem mācās dzejoli tādā veidā, kādā nekad neiemācīsies. Atliek tikai parādīt, kā darbojas viņa individuālā atmiņa, un viņš iemācās,» piemēru ilustrē psiholoģe.
Cits bērns mācās jau devītajā klasē, bet neliek komatus, punktus teikuma beigās. Izrādās, tas nav zināšanu trūkums - teoriju viņš zina, bet fonemātikas dēļ, klausoties diktātu, neuztver pauzes. Viņam vajadzīga cita pieeja, un 30 cilvēku auditorijā skolotājs bērna individuālo atšķirību pamanīt nevar,» uzsver psiholoģe. Viņasprāt, lielākā problēma tā, ka izglītības sistēma nav vērsta uz spēju attīstīšanu, bet joprojām uz zināšanu apjoma iegūšanu. «Ja spējas bērnam neattīstās pašas no sevis, viņš nespēj apgūt apjomu. Tas ir kā nenobriedušu kumeļu sākt trenēt kā sacīkšu zirgu.»
VIEDOKĻI: Galvenais - skolēnu nenorakstīt pirms laika
Edīte Dāvidsone, latviešu skolas pedagoģe ārzemēs
Labākos mācību sasniegumus rod tās valstis, kuras sniedz vienlīdz labu izglītību visiem bērniem, nešķirojot viņus. Tur, kur dala pēc spējām, vairāk bērnu sasniedz augstākos rezultātus, tomēr, kā likums, ir plašāks ''apakšējais gals''. Patiesa demokrātija ir tāda, kur katram cilvēkam tiek dotas vienlīdz labas iespējas sasniegt augstu dzīves līmeni, nevis atbilstoši kāda novērtējumam par viņa spējām. Uzskatu, ka tautas izglītības līmeni parāda nevis tās gudrākie prāti, bet tas, kā ir izglītoti tās vājākie. Esmu pret bērnu dalīšanu grupās pēc spējām. Varbūt ar to pietiekami ātri neatklājam kādu gudrāku prātu, bet esmu pārliecināta, ka adatu maisā nenoslēpsi - viņi izaugs un agri vai vēlu liks par sevi manīt.
Jānis Skrebels, Dobeles Valsts ģimnāzijas skolēns
Dalīšana līmeņos pēc atzīmēm ir ērta, jo ļauj apgūt vielu vienlīdzīgā tempā. Mūsu skolā nav arī jūtams nekāds iekšējs sadalījums starp klases biedriem tikai tāpēc, ka viens ir vienā, bet otrs - citā grupā.
Krista Papēde, Kuldīgas 2. vidusskolas skolniece
Mūsu skolā ir divas korekcijas klases. Šie skolēni jūtas labi, jo savā starpā ir vienlīdzīgi, bez bailēm kļūdīties un izblamēties gudrāko priekšā. Skumjāk, ja skolēnu, kurš nonācis korekcijas grupā (pie mums korekcijas grupas ir tikai lielajos priekšmetos - matemātikā, latviešu un angļu valodā), nepamet sajūta, ka viņš ir sliktāks par pārējiem. No otras puses - ir stimuls censties nonākt pamatgrupā. Galvenais - nenorakstīt šādus skolēnus pirms laika! Var izrādīties, ka mācīšanās korekcijas grupā skolēnam devusi daudz vairāk, nekā sākumā šķitis.
Aija Tūna, Sorosa fonda-Latvija iniciatīvas Pārmaiņu iespēja skolām eksperte
Skolēnu dalīšana grupās tiek ieteikta kā darba forma, kas ļauj racionālāk izmantot tiešā mācību procesa laiku. Skolēns mazāku laiku pavada, gaidot vai pasīvi klausoties, bet vairāk pats spēj iesaistīties darbībā, demonstrēt zināšanas, prasmes, saņemt palīdzību un atgriezenisko saikni no pedagoga un vienaudžiem. Arī skolēnu dalīšanai, atbilstoši sasniegumu līmenim, iespējami dažādi risinājumi. Ir virkne valstu, kur vecākajās klasēs veido pamata un paaugstināta līmeņa grupas noteiktu mācību priekšmetu apgūšanai - matemātikā, vēsturē, dabaszinībās. Taču ir divi būtiski nosacījumi: tie joprojām ir vienas klases skolēni, kuriem dažas mācību stundas ir atšķirīgas, un ''zemākais'' līmenis nav ''vājākie vai dumjākie'', tas ir normāls standarta līmenis. Citiem vārdiem, zemākais nav zemāks, bet augstākais ir augstāks par standartu.
No skolas tas prasa cita veida mācību stundu plānojumu, bet palīdz mazināt stresu, noslāņošanos, neveselīgu siholoģisko klimatu. Turklāt runa nav par mācīšanās tempu, bet drīzāk ar dziļumu un plašumu, vienojoties, ka kvalitatīvus pamatus iegūst kviens. Skolotājs organizē mācību procesu tā, ka skolēns spēj paveikt zdevumu, kas vairo ticību savām spējām, drosmi iet tālāk, pamēģināt o sarežģītāku. Un terminos laiks atteikties no ''korekcijas'' klasēm un rupām, jo mērķis nav ''izlabot'', bet sniegt skolēnam atbalstu. Skolas limats un skolotāja verbālā un neverbālā attieksme visprecīzāk arāda, vai dalīšana grupās ir dalīšana muļķos un gudrajos, vai skolas arba organizācijas formas, kurās katram ir sava vieta, uzmanība un espējas.