Ilgtspēja, kam pasaule pēdējos gados pievēršas arvien nopietnāk, tiek definēta dažādi. Visbiežāk - kā dzīvesveids, kas nav uz nākamās paaudzes rēķina. Ilgtspēja balstās uz trim vaļiem - vides, sociālo un ekonomisko. Vislielākā uzmanība parasti tiek pievērsta dabas resursu nepārtērēšanai, taču šim «valim» jābūt līdzsvarā ar abiem pārējiem, kur vērtība ir arī cilvēkiem un ekonomiskajai attīstībai. «Skaidrs, ka ekonomikas izaugsme uz vides un cilvēku rēķina nav laba, tā nekur tālu nevedīs. Taču nevar arī teikt, ka ilgtspēja pastāv nabadzīgākajās valstīs, kur vide plaukst, bet cilvēki dzīvo māla būdās, mirst no malārijas un ekonomika ir sabrukusi. Ilgtspējai jānodrošina arī noteikta dzīves kvalitāte,» skaidro Maija Kāle, SSE Riga Ilgtspējīga biznesa centra direktore.
Centrs februārī rīkoja konferenci pedagogiem par to, kā ilgtspējas jautājumus integrēt skolu programmā, savukārt nu pieejami arī no angļu valodas latviski iztulkoti pedagoģiskie materiāli, kas pavisam konkrēti palīdz skolotājiem mācīt ilgtspēju fizikā, bioloģijā, ķīmijā, ģeogrāfijā, sociālajās zinātnēs un ekonomikā, viena darba burtnīca veltīta arī vispārīgākiem uzdevumiem. Materiālos atrodams gan vispārējs ievads par ilgtspēju kā tādu, gan metodiskais materiāls un darba lapas un burtnīcas. M. Kāle stāsta, ka materiālu veidojis Swedish International Centre of Education for Sustainable Development (SWEDESD) Zviedrijā, bet Latvijas skolotāji ar to var iepazīties www.sseriga.edu/en/centres/csb/ sadaļā Pedagogical Materials.
Ilgtspēju skolās pamatā var mācīt ar radošiem uzdevumiem, spēlēm, diskusijām. «Viens no izplatītākajiem piemēriem ir uzdevums skolēniem - jums jādodas ar kosmosa kuģi kosmosā, ko jūs ņemsiet līdzi, ņemot vērā, ka nevarēsiet mest kosmosā atkritumus un piekļūt resursiem? Dažas skolas šādu uzdevumu jau izmēģinājušas un stāstīja, ka viss sākas kā izklaide, bet vienā brīdī skolēni nonāk līdz tam, ka vajadzēs taču arī ūdeni, citas pamatlietas. Skolotājas bija šokā, ka skolēni ņēma līdzi dažādus speciālistus, bet bija aizmirsuši par draugiem. Arī tas ilustrē mūsu sabiedrības vērtības,» stāsta M. Kāle.
Vēl viens uzdevums ir spēle, kurā skolēni sēž ap galdu un «makšķerē» nosacītas zivis no nosacīta ezera, kas veidots no sērkociņiem. Katram jānoķer pēc iespējas vairāk zivju, bet vienlaikus jānodrošina, lai ezera zivju resursi atjaunotos. «Tas ir jautājums par kopējo resursu traģēdiju - it kā mums visiem interesē, lai zivis ezerā būtu, bet neesam gatavi atdot kaut ko no savas daļas, lai tās ezerā atjaunotos. Gribam tikai izgrābt,» M. Kāle komentē un piebilst - par ilgtspēju var mācīt tikai, iemācot skolēniem domāt līdzi tam, ko viņi un sabiedrība dara.
Līdz šim skolās ilgtspējas jautājumi skarti epizodiski, pārsvarā saistībā ar vidi, mazāk ar sociālo un ekonomisko aspektu. «Skolās ar ilgtspēju netiek saistīti, piemēram, jautājumi par mūsu sabiedrības ksenofobiju, tolerances trūkumu, aizspriedumiem. Līdz ar to katrā priekšmetā tiek mācītas atšķirīgas vērtības, un bērns beigās ir apjucis. Bet ilgtspējas būtība - spēt saredzēt, kā šīs lietas (naudas pelnīšanu, vides aizsardzību, sociālo faktoru) apvienot, mazināt kaitējumu un darīt vairāk labu. Protams, ļoti ideālistiski, bet skolas varbūt ir tas inkubators, kur šādu vērtībizglītību vislabāk sākt,» saka M. Kāle. Ideja par to SSE Riga radās, novērojot, ka jaunajiem studentiem augstskolā ilgtspējīgas uzņēmējdarbības studiju kursā ir pārāk atšķirīgs zināšanu līmenis par to, kas vispār ir ilgtspēja. M. Kāle arī uzsver, ka ilgtspējas jautājumi jāievieš visā mācību procesā un sistēmā, nevis kā atsevišķas aktivitātes - tikai tad tam būs jēga. «Tas bieži izrādās problēma, jo skolas nav sev definējušas - kas esam, kurp ejam, kas gribam būt?» Tiesa, no problēmas, ka skolēnam skolā māca vienu attieksmi, bet mājās viņš saskaras ar pavisam pretēju, izvairīties ir grūti.
Raksts publicēts 24. aprīļa Skolas Dienā.