No kurienes četrām māsām tāda nosliece uz sportu?
Mēs vispār esam ļoti aktīva ģimene. Tētis brauca ar kartingiem, arī sacensībās, mamma nodarbojās ar vieglatlētiku, mācījās arī Murjāņos. Nekad neesam bijuši dīvānā sēdētāji. Televizora skatīšanās mājās ir pēdējais, ko darām. Arī šobrīd katras brīvdienas kaut kur ejam, braucam, darām, staigājam. Neprotam nosēdēt mierā. Arī tas droši vien veicināja to, ka nokļuvām sportā. Domāju, ka manu māsu bērni un vēlāk arī mani bērni turpinās būt tikpat aktīvi.
Kas tevi piesaistīja kamaniņu braukšanā?
Tajos gados, kad pavisam maza pirmo reizi nobraucu, mani vairāk piesaistīja pats process – treniņi kopā ar draugiem, sacensības, kopīgas intereses un viss pārējais. Vēlāk tā jau bija arī apziņa, ka varu sacensībās kādu apsteigt, kādu pārspēt, būt ātrāka. Arī adrenalīns. Pavisam nesen man jautāja, vai nevēlos izlēkt ar izpletni. Atbildēju: paldies – man dzīvē adrenalīna netrūkst. (Smejas.)
Traukties ar vairāk nekā simt kilometru stundā lielu ātrumu ledus trasē, ģērbtai vien sporta tērpā, – tur jābūt drosmei!
Tā ir, tāpēc arī adrenalīna netrūkst. Nezinu, kā būs vēlāk, kad vairs nebraukšu. Varbūt tad man tieši gribēsies arī izpletni. Šobrīd tiešām ne.
Vai kamaniņu braucēji ātrumu izjūt tāpat kā pārējie cilvēki?
Visu interviju lasiet žurnāla Sporta Avīze februāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!