Pagājuši divi mēneši kopš atgriešanās laukumā pēc traumas. Kā jūties?
(Nopūšas.) Iet kā pa kalniem. Ir labākas, ir ne tik labas dienas, bet šis viss ir garš, garš process, kura galā vēl neatrodos, kaut esmu tam tuvāk. Simtprocentīgi gatava par savām spējām basketbola laukumā vēl nejūtos, bet pie tā diendienā tiek strādāts.
Kas šobrīd rada lielākās problēmas?
Tās noteikti nav basketbola lietas – kad esmu iesildījusies, laukumā jūtos labi. Tomēr ir dienas, kad slodze varbūt bijusi nedaudz par lielu un celis vairāk pasāp.
Cik ilgi celis sāpēs?
Katram tas ir pilnīgi citādi. Man trauma sanāca pamatīga – nebija tikai krusteniskās saites, bet arī citi bojājumi, līdz ar to process ir ilgāks un prasa daudz vairāk pacietības. Cenšos laika posmus un dienas neskaitīt, strādāju, lai justos labi katru dienu.
Kad 2018. gada novembrī pašā sezonas sākumā guvi traumu, vai uzreiz saprati, ka ir traki?
Jā, uzreiz zināju, ka būs pauze, ka tikšu uz kādu brīdi apstādināta. Varbūt vēl neesmu atradusi iemeslu, kāpēc tas notika, bet noteikti zinu, ka ir iemesls, kuru varbūt kādreiz arī uzzināšu. Šobrīd jūtos labi, man vairs nav sarežģīti runāt par traumu, runāt par to, kam gāju cauri, varu arī bez problēmām noskatīties epizodi, kurā tas notika. Tomēr tobrīd, protams, bija smagi. Man tas bija pēdējais gads koledžā, kuram vajadzēja iet uz urrā. Biju gatavojusies, komandā jutos labi, tam vajadzēja būt ļoti labam gadam.
Uz cik ilgu laiku nolaidās rokas?
Tobrīd, kad atrados uz zemes. Brīdī, kad mani piecēla, sapratu, ka ir slikti, bet būšu gatava atgriezties laukumā. Atveseļošanās process sākās uzreiz pēc piecelšanās no zemes.
Spēli tavi vecāki neskatījās, tāpēc sekoja pats grūtākais – paziņot par traumu viņiem.
To spēli pilnīgi nekur nerādīja, turklāt tajā dienā nebija iespējams arī redzēt tiešsaistes statistiku. Viņi pasekoja līdzi tviterī, neko daudz tur neredzēja un nolēma iet gulēt, kaut parasti viņi cēlās arī uz tām spēlēm, kuras nerāda, un gulēt gāja vien tad, kad pēc spēles esam sarakstījušies. Todien viņi bija aizgājuši gulēt, un es rakstīju ziņu, ka vajag parunāties, jo zināju, ka nav labi, un viņi bija pirmie cilvēki, kurus vēlējos informēt, pirms tas kļūst zināms publiski. Kā to pateikt mammai, tētim, brālim, bija pats sarežģītākais.
Ap kādiem sešiem pēc Latvijas laika viņi pamodās. Uz telefonu atbildēja mamma. Parunājos ar viņu un tad liku pamodināt arī tēti. Šī saruna man galvā ir joprojām. Tas bija smagākais – nedomāju par savu celi, nedomāju, kā jūtos, nedomāju par sāpēm, bet tikai par to, kā reaģēs mana ģimene.
Cik saprotu, sākumā bijušas bailes, ka trauma ir tik smaga, ka varētu būt apdraudēta turpmākā karjera.
Kaut kas tāds izskanēja, bet es to nekad pat neapsvēru un neņēmu galvā, jo zināju, ka atgriezīšos. Jā, laiks varbūt būs ilgāks, bet nekad nenolaidu rokas un nepadevos.
Iespējami ātrāka operācija un iespējami ātrāk sākt rehabilitāciju?
Parasti pēc ceļa traumām operāciju mēģina taisīt nedaudz vēlāk, lai celis būtu nomierinājies, bet man kāja bija iesprūdusi – pielikt pie zemes nevarēju, paiet nevarēju, līdz ar to tiešām vajadzēja to veikt maksimāli ātri, lai saglābtu, ko var saglābt. Tā vismaz man to pasniedza. Ja būtu citi apstākļi, varbūt brauktu atpakaļ uz Latviju pie mūsu speciālistiem, bet tobrīd tādas izvēles man nebija.
Iesprūdusi kāja?
Viņa bija palikusi saliekta vienā stāvoklī nedaudz uz sānu. Ne ar kādu spēku nevarēju ne iztaisnot, ne saliekt.
Saskāries gan ar Latvijas, gan ASV ārstiem.
Tā kā bija daudz speciālistu, bija arī daudz viedokļu, kas līdz ar to šad un tad galvā radīja lielu putru. Vēl joprojām saskaros ar to, ka dažbrīd informācijas ir par daudz, tāpēc cenšos panākt, lai man blakus būtu īstie cilvēki.
Viens no pirmajiem, kam zvanīji, bija arī fizioterapeits Ivars Ikstens?
Jā, noteikti. Viņš arī par visu notiekošo bija lietas kursā un zināja, ka tad, kad atgriezīšos Latvijā, vēlēšos strādāt ar viņu. Bijām strādājuši iepriekšējā vasarā, sadarbība noritēja ļoti veiksmīgi un līdz ar to tā turpinās arī šobrīd.
Kādi bija šie rehabilitācijas 12 mēneši?
Zini kā, uzskatu, ka tos joprojām turpinu skaitīt un rehabilitācija nebeidzas ar brīdi, kad uzeju uz laukuma. Katru dienu jāstrādā, lai justos labi nākamajā dienā. Šis laiks prasīja ļoti, ļoti daudz pacietības, bet es neesmu pats pacietīgākais cilvēks, tāpēc tas bija tiešām grūti. Pozitīvais laikā, kamēr nespēlēju, bija, ka redzēju basketbolu un pat cilvēkus no citas puses – kā viņi pret tevi izturas, kad nevari darīt to, ko esi pieradis darīt. Tas atvēra acis uz vienkāršām lietām, kuras sezonas rutīnā nemaz nepamani.
Visu interviju lasiet žurnāla Sporta Avīze marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!