Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Irbe par 2000. gadu: Tā bija pirmā īstenā Latvijas izlase

Pastāv uzskats, ka neaizstājamu cilvēku nav, taču bez vārtsarga Artūra Irbes spožā snieguma Latvijas hokejā nebūtu vairāku spilgtu ierakstu. 2000. gada pasaules čempionātā (PČ) Irbes mūris bija īpaši stingrs. Atskatoties uz Latvijai tik sekmīgo PČ Sanktpēterburgā, Irbe intervijā Sporta Avīzei norāda uz panākumu stūrakmeņiem un atklāj arī ēnas puses.

Raugoties no šodienas skatpunkta, kādi bija galvenie iemesli Krievijas zvaigžņotās komandas uzveikšanai?

Viņiem bija par daudz zvaigžņu un par maz ieroču nesēju. Mums tikai es un Kaža (Skrastiņš) atbraucām no NHL, bet kopumā bija izsalkušāki džeki. Piemēram, Saša Semjonovs vai Ļoņa Tambijevs. Tā varētu turpināt, nosaucot gandrīz vai visu komandu. Tikai Saša Beļavskis Bjorklovenā dzīvoja drošā maizē, turpretī pārējie katru pavasari ar cerībām raudzījās pasaules čempionāta virzienā, lai ar tur parādīto sniegumu tiktu pie jauna līguma.

Atšķirībā no Krievijas zvaigžņotās izlases mums spēlētāji bija ne tikai ar līdera dotībām, bet labi pieprata arī melno darbu.

Mums nebija NHL spēlētāju pārpilnība, toties komanda bija komplektēta daudzveidīgāk – gan ar vairākuma, gan mazākuma speciālistiem. Saglabājies bija arī vecais kodols. Principā spēlēja divu sporta skolu – Dinamo un Latvijas bērza – audzēkņi. Viens otru pazina vēl no puikas gadiem. Kāds bija grupiņu augstāk, cits – zemāk, bet ar dažiem izņēmumiem visi bija zināmi. Mēs priecājāmies atkal kopā būt! Tomēr nebūtu pareizi tā laika gaisotni valstsvienībā iekrāsot tikai gaišos toņos. Pēc čempionāta bija arī neapmierinātie, kuri runāja par karjeras beigšanu izlasē.

Kādam var arī nepatikt, bet es izteikšu savu subjektīvo viedokli, balstoties uz pašreizējo un tā laika pieredzi. Tolaik izlasē bija pārmaiņu laiks. Latvijas izlase augstākajā grupā sākumposmā spēlēja ne tikai zem Latvijas karoga, bet arī ar Rīgas Dinamo piegaršu. Par to liecināja gan valdošais režīms, gan treniņu metodes, gan arī dienas plānu rakstīšana krievu valodā – viss bija pēc vecajām metodēm. Tas bija vecais Rīgas Dinamo, tikai ar Latvijas spēlētājiem un tiem, kuri pēc PSRS sabrukuma bija palikuši Latvijā. Protams, mēs spēlējām par savu kreklu, par Latviju, taču katrs to uztvēra pēc sava prāta. Es nebaidīšos teikt, ka Sanktpēterburgā pirmo reizi bija īsta Latvijas izlase. Gan krievvalodīgie, gan latvieši saprata, ka tas vairs nav Rīgas Dinamo pārpalikums, bet tā jau ir izlase.


Kas par to liecināja?

Bija atnācis treneris ar mugurkaulu, ar rietumu pieredzi, un treniņi būtiski mainījās. Vairs nebija mežonīgās slodzes ar diviem ledus un vienu sauso treniņu. Jāņem tomēr vērā, ka pasaules čempionāts ir īss – dažreiz trāpi ar kondīcijas sasniegšanu īstajā laikā un dažreiz arī ir aizšauts garām. Man paveicās, jo uz izlasi parasti atbraucu pa taisno no NHL.

Treneris Vasiļjevs uzdrošinājās sastāvā neiekļaut iepriekšējo izlases kapteini… Nenoliegsim, ka Oļegs Znaroks ir īpaša personība hokejā. Oļegs bija līderis. Oļegs mācēja savākt džekus. Viņš zināja, uz kuriem viņš var uzspiest un kuri atkal ir jāpabalsta. Es domāju, ka līdzīgi viņš strādā kā treneris. Kamēr Oļegs bija izlasē, tā bija nevis Beresņeva vai kāda cita trenera, bet īstenībā Znaroka izlase. Lielā mērā tā bija Oļega komanda. Viņš diezgan daudz izlēma un noteica. Vienkārši hierarhija bija savādāka, nekā tai īstenībā vajadzēja būt hokeja komandā. Līdz ar to ļoti daudz kas bija atkarīgs no viņa. Lai arī Oļegs vēl bija spēcīgs hokejists, kurš būtu varējis turpināt spēlēt, pasaules čempionāts nebūtu izdevies, jo vienkārši nesaskanētu. Haraldam (trenerim Vasiļjevam) būtu sava un Oļegam – viņa vīzija. Ar Beresņevu… Es neņemšos spriest, bet tomēr varēja bīdīt komandu kaut kā. Pie Haralda un jaunajiem laikiem tas vairs nebija iespējams. Oļegam tas bija ļoti skarbi un pat nepatīkami, bet tajā pašā laikā viņam ļoti daudz deva. Es arī esmu gājis tam cauri, ka reizēm tevi no augstumiem nolaiž līdz pašai apakšai. Tas iemāca pazemību un atgriež realitātē. Tas novirza no zvaigznēm un ļauj saskatīt citu vērtības. Es domāju, ka Oļegam pēc tam trenera karjerā tas ļoti palīdzēja. Tā arī 2000. gada izlase izveidojās – ar līderiem laukumā, bet trenera vadīta.

Tomēr ne visi bija apmierināti ar Vasiļjeva vadīšanas stilu?

Tā arī nevar būt, ka visi ir apmierināti. Bet tas nenotika čempionāta laikā. Var nepatikt treneris un vēl kaut kas, bet, kamēr viss ir labi un ir rezultāts, neviens neņems akmeni un nesviedīs. Problēma diemžēl radās tajā brīdī, kad beidzās ceturtdaļfināla spēle ar Čehiju. Līdz tam brīdim tiešām nebija nekādu domstarpību. Mēs mēģinājām izvilkt spēli pret čehiem, kas bija diezgan līdzīga, tomēr zaudējām ar 1:3. Viena ripa bija tīri uz manas sirdsapziņas.

Par pieļauto kļūdu joprojām aizdomājies?

Nezin kāpēc pēdējo divu nedēļu laikā attinu to spēli atpakaļ. Ļoti reti, bet man ir  bijuši sapņi, ka es gatavojos spēlei. Parasti tas ir kādas NHL komandas sastāvā. Es gribu kāpt uz ledus, bet nevaru uzvilkt formu, jo tā nav mana vai nav ērta. Spēle tūlīt sāksies. Komanda gaida, bet es visus kavēju. Pēc ilgāka pārtraukuma kaut ko tādu atkal nosapņoju. Tad man atausa atmiņā tā spēle ar Čehiju. Es atcerējos un pie sevis nodomāju – kā es varēju nepagūt nosegt tālo stabiņu, kad, man liekas, Sikora iemeta. Tie bija otrie lūzuma vārti. Protams, pirmie bija pavisam stulbi, kad es ripu metu, bet otros tik un tā es varēju noķert. Bet stāsts ir par to, ka tā spēle dziļi ir iegūlusies atmiņā. Visi toreiz kārtīgi sitās. Saša Beļavskis guva visai smagu traumu un nevarēja pabeigt spēli. Viņam iedeva galvā. Nu, lūk, ir palikušas trīs vai četras minūtes līdz spēles beigām, un joprojām ir ticība, ka to spēli var izvilkt. Tajā brīdī pie trenera korpusa pienāk kāds Starptautiskās Hokeja federācijas darbinieks un pajautā: lūdzu, nosauciet čempionāta trīs labākos spēlētājus?

Tas ir jāizdara acumirklī!

Tā tas notiek. Es nezinu, kuram no treneriem vaicāja, bet Haralds (Vasiļjevs) tajā brīdī pilnībā bija spēlē. Tas bija viņa pirmais pasaules čempionāts, kam Latvijā līdzi sekoja visi, kurus interesēja hokejs. Haralds skatījās uz soliņu un piecās sekundēs pieņēma lēmumu. Viņš nosauca Irbi, Skrastiņu un Vītoliņu. Mēs visi zinām, ka tajā čempionātā no uzbrucējiem labākais bija Beļavskis, bet viņš tajā brīdī nebija uz beņķa. Ja tagad šo jautājumu uzdotu Haraldam, es domāju, ka viņš arī nosauktu Sašu ar viņa piruetēm, devītniekiem un kas tik vēl nebija! Man šķiet, ka tā brīža lēmums tika uztverts kā nacionālisma pazīme. Pēc tam vasarā mums bija kopīgi treniņi. Skrējām krosus, spēlējām futeni un pilnīgi skaidri varēja just, ka dažiem džekiem nepatika, ka viņi tur ir. Pēc tam jau bija vēstuļu rakstīšana un slepenās spēles – viss pajuka. Un tas tikai tāpēc, ka cilvēki reizēm neapjauš reālo situāciju. (Nopūšas.) Tas ir cilvēku lepnums un ego, kas visu lauž. Tā notiek reizēs, kad nevar sadalīt slavu un balvas. Cilvēkiem ar mazāku lepnuma apziņu ir vieglāk dzīvot. Tajā brīdī gan valoda, gan balvas – viss sanāca kopā. Tagad es domāju, ka visi to saprot.

 

Top komentāri

Latvju puika
L
Nu jau gadus 10 ir īstenas latviešu izlases ar mūsu ģērboni uz krūtīm.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Japānas beisbolisti atgriežas tronī

2024. gada 1. novembris sporta entuziastiem jau laikus bija ielikts kalendārā kā diena, kurā jānoskaidro spēcīgākie lielākajā sporta erudīcijas "šovā" Sporta viktorīna. 18 labākās regulā...

Intervijas

Vairāk Intervijas


Portrets

Vairāk Portrets


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā