Kā tev gājis kopš marta, kad Covid-19 dēļ vien ar grūtībām izdevās pabeigt iepriekšējo sezonu?
Ilgus gadus nebija sanācis tik ilgi atrasties mājās. Pārsvarā gadījumu pēc sezonas ir dažādas nometnes, atpūta siltajās zemēs ar meitu, atslēpošanās, bet šoreiz tas viss nenotika, tāpēc vairāk laika pavadīju Latvijā. Izbaudīju pavasari. Neatceros, kad iepriekšējo reizi aprīlī biju mājās, – pirms 7–8 gadiem. Šī atpūta deva iespēju sailgoties pēc ierastā.
Paralēli arī daudz laika pavadīji pie telefona, šķiroties no norvēģu trenera Pēra Ūlava Treterū un uzsākot sadarbību ar Vācijas izlasi.
Ar treneri izrunājām lietas, kuras vajadzēja pamainīt. Tajā pašā laikā sapratu, ka vajadzētu pieslēgties pie kādiem treniņu partneriem. Bija iespēja pievienoties Vācijas izlasei un uzskatu, ka to vajadzēja izmantot. Divus gadus ilgusī sadarbība ar treneri bija ļoti laba, tomēr jutu, ka man pietrūkst sparinga. Jā, tā nav bijis arī visus iepriekšējos gadus, bet nu pienācis brīdis, kurā, lai varētu pilnveidoties vēl vairāk, vajadzēja sportistus apkārt.
Īsts sparings treniņos tev karjeras laikā līdz šim nebija bijis?
Bija divas starpsezonas, kad pieslēdzās pa vienam norvēģim, tomēr viņi abi pēc tām vasarām beidza savu karjeru, tāpēc iesāktajam turpinājuma nebija – vienam ķermenī konstatēja trombu un viņš pievērsās veselības sakārtošanai, bet otrs gribēja atgriezties izlasē, tomēr nesanāca. Tā es atkal turpināju viens.
Esi arī atjaunojis sadarbību ar savu ilggadējo treneri Intaru Berkuli. Nebijāt nodedzinājuši visus tiltus?
Mūsu sistēma darbojās, tomēr pēc Phjončhanas olimpiskajām spēlēm gribējās kaut ko pamainīt, jo kopā bijām pavadījuši ilgus gadus. Pamēģināju ar norvēģu treneriem un pirmais no šiem gadiem šaušanas ziņā bija labākais manā karjerā, līdz ar to arī par viņiem neko sliktu teikt nevaru. Tomēr pagājušais gads bija, kāds bija – nianses atrodamas gan šaušanas, gan fiziskās kondīcijas ziņā. Kad Intaram sanāk un esmu Latvijā, viņš piebrauc uz maniem treniņiem, bet, kad atrodos ārzemēs, pieslēdzos vāciešiem. Sakombinējam savu plānu ar vāciešu plānu – ir ko palauzīt galvu, lai visu saliktu kopā. To vairāk domā tieši Intars.
Kā jūtas un reaģē ķermenis, pa šiem gadiem pats esmu sapratis. Klausos, ko ķermenis saka, ko saka iekārtas – pulsa mērītājs, skābekļa asinīs mērītājs, Garmin ierīces. Prakse pierādījusi, ka ierīces ļoti palīdz. Ir redzams, vai esmu gatavs nākamajai dienai vai varbūt ķermenis nav līdz galam atjaunojies un tāpēc labāk izdarīt mazāk vai citādāk.
Intars noteikti arī pa šiem diviem gadiem ir kļuvis pieredzējušāks.
Viņš tagad strādā arī kā Paula Jonasa fiziskais treneris. Intars mani ļoti labi pazīst, no malas redz, kā kustos, jo kopā esam nostrādājuši ilgi. Arī iepriekšējos divos gados komunikācija mums nebija pilnībā zudusi – tāpat viņš piezvanīja, izteica savu viedokli, ieteikumus. Paprasīja, kā mēs to darām, un tad pateica savas domas. Vērtējums no malas un ieteikumi ir nozīmīgi.
Kurš šobrīd ir tavs galvenais treneris?
Intars ir mans personīgais treneris, tieši ar viņu saliekam kopā plānu. Kad aizbraucu uz nometni, Vācijas izlases trenerim Markam Kirhneram ir savs plāns, bet es sekoju tam, ko esam izstrādājuši. Augustā, dodoties uz pirmo nometni ar Vāciju, zināju, ka man jāierodas svaigam, jo būs smags darbs. Tā tiešām bija. Iepriekš tik lielu apjomu nebiju veicis.
Atpūties gandrīz līdz augustam?
Nē, vienkārši maijā man bija paredzēts uztaisīt jaunu ieroča laidi, bet pandēmijas dēļ netiku pie meistara. Līdz ar to visu vajadzēja atlikt gandrīz par pusotru mēnesi. Viņiem pirmā nometne bija jūnijā, bet es tajā laikā taisīju laidi. Abās vietās vienlaicīgi atrasties nevarēju, turklāt bez plintes braukt uz nometni arī nav jēgas. Kad laide bija uztaisīta, varēju sākt tai pielāgoties un gatavoties nākamajai nometnei.
Kādi ir treniņi ar Vācijas izlasi?
Vispirms izgājām nometnes Francijā un Vācijā, pēc tam Austrijā, bet oktobra otrajā pusē biju pie viņiem vēl uz nedēļu. Nākamreiz pieslēgšos novembra vidū Somijā tieši pirms pirmajiem Pasaules kausa posmiem. Vācieši strādā nedaudz citādāk, nekā esmu ieradis, bet man patīk, kā viņi to dara. Vienīgi dažreiz varbūt šķiet, ka treniņu ir par daudz. Tāpat forši, ka ir desmit sportistu komanda – ja kāds nejūtas labi, viņu pavelk citi, katrā treniņā ir jauns līderis. Tas ir kā riteņbraukšanā – visu laiku viens otru nomaina.
Esi vienīgais ārzemnieks Vācijas izlasē?
Jā, gan apkalpe, gan visi pārējie sportisti ir vācieši. Visa komunikācija sākās ar sportistiem un pirmoreiz viņi mani aicināja jau 2013. gadā, jo redzēja, ka visu laiku esmu viens, bet tolaik mums bija savs plāns un tas īsti nesakrita ar viņējo, tāpēc netiku. 2016. gadā viņi arī aicināja, bet tovasar man bija pleca operācija – maija beigās veicu operāciju, pusotru mēnesi roku nedrīkstēju kustināt, un tad pievienoties jau bija par vēlu. Savukārt pirms Phjončhanas divus gadus tika pieslēgti norvēģu sparingpartneri. Beigu beigās tagad to paveicām – jau pagājušajā rudenī sākām runāt ar Arndu Peiferu, kurš teica, lai pievienojos viņiem, jo citādāk skraidu viens pats.
Tobrīd taču tev vēl bija norvēģu treneris.
Jā, bet mēs jau gājām uz to, ka gribu kaut ko citādāk. Es viņam arī teicu, kāpēc redzu, ka vāciešu variants būtu labākais, – ir komanda, visu laiku klāt fizioterapeits. Kad esi ar sportistiem, gan pierodi pie tā šautuvē, gan iebraukšanā šautuvē, jo arī sacensībās ļoti bieži tiek iebraukts kopā ar citiem.
Visu interviju lasiet žurnāla Sporta Avīze novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!