Šahs kustībā
Otrajā klasē uzzināju, ka skolā ir pieejami divi pulciņi – peldēšana un šahs. Sākumā aizgāju uz peldēšanu, bet tur man galīgi nepatika, tāpēc devos uz otru, un tā arī sākās mans šaha ceļš. Boksā pāris gadu vēlāk nokļuvu jau ar vecāku palīdzību. Mans tētis jaunībā nodarbojās ar cīņas sporta veidiem džudo un boksu un tiku aizvests pie viņam pazīstama trenera. Sākumā bija taizemiešu bokss, tad kikbokss un beigās paliku klasiskajā boksā. Abi sporta veidi ir cieši saistīti un piekrītu teicienam, ka bokss ir šahs kustībā – kad stāvi pret pretinieku, domā stratēģiju, kā viņam pieiesi, kā sitīsi.
Boksā esmu trīskārtējs Latvijas čempions, divreiz piedalījos Eiropas junioru čempionātā un pērn arī pasaules junioru čempionātā svara kategorijā līdz 60 kilogramiem, bet īpašus sasniegumus starptautiskajā līmenī neguvu. Pirms gada, diviem ar boksu nodarbojos ļoti nopietni, man bija nākotnes plāni, bet šobrīd vairs neplānoju dzīvi saistīt ar boksu, tikai regulāri uzturēšu sevi formā. Divus sporta veidus apvienot nav viegli.
Strauji progresējot
Arī šahā vēl pirms pāris gadiem īpašus panākumus neguvu, jo manā vecuma grupā Latvijā bija ļoti nopietna konkurence. Jau 13–14 gados biju meistarkandidāts, tomēr godalgotās vietās netiku. Viss mainījās aptuveni 16 gadu vecumā – daudzi konkurenti pameta šahu, un es jau biju kļuvis par pārliecinoši labāko valstī U18 vecumā. Esmu arī divreiz piedalījies Eiropas jaunatnes čempionātā. 2018. gadā, kad sacensības notika Rīgā, man vēl nebija pieredzes, nospēlēju savam spēkam atbilstoši, bet tas nedeva panākumus. Savukārt 2019. gadā Tallinā izcīnīju trešo vietu Eiropas U16 čempionātā rapidā jeb ātrajā šahā.
Šogad jau izcīnīju otro vietu Latvijas čempionātā pieaugušajiem, zaudējot vienīgi lielmeistaram no Rēzeknes Ilmāram Starostītam, kā arī kļuvu par Latvijas čempionu blicā jeb ātrspēlē. Pirms klasiskā šaha čempionāta mans mērķis bija iekļūt godalgotas vietas, jo zināju, ka tas nodrošinās ceļazīmi uz šaha olimpiādi. Sacensības sāku ar divām uzvarām un tajā brīdī sapratu, ka varu cīnīties pat par pirmo vietu. Turpinājumā gan bija arī zaudējumi, bet tāpat izcīnīju otro vietu, izpildot savu mērķi.
Tik strauju progresu šahā izdevās veikt, jo man parādījās motivācija un sāku ļoti daudz strādāt. Kad vēl biju meistarkandidāts, motivācijas trūka, nezināju, ko tālāk darīt. Tomēr, izpildot FIDE meistara normu, uzstādīju mērķi, ka vēlos kļūt par vienu no labākajiem Latvijas šahistiem, un tas nesis augļus.
Zeme, kas mīl šahu
Pasaules šaha olimpiāde risinās katru otro gadu un šogad tika aizvadīta Indijā. Man bija ļoti liels pārsteigums, cik cilvēki tur bija viesmīlīgi un cik ļoti mīlēja šahu. Sākumā domājām, ka tikai viesnīcas darbinieki zinās mūsu nodarbošanos, tomēr, izejot uz ielas, ļoti daudzi vietējie vaicāja, vai esam šahisti. Kad atbildējām apstiprinoši, mums uzreiz prasīja autogrāfus, vēlējās nofotografēties, uzzināt, no kurienes esam. Vietējie ļoti mīl šahu, šķiet, katrs zina tā noteikumus un prot spēlēt.
Pats olimpiādē izcīnīju 3,5 punktus deviņās spēlēs, ar ko īpaši apmierināts neesmu. Uzvarēju pretiniekus, kuri rangā bija zemāk, bet zaudēju stiprākiem – viņu meistarība šobrīd ir labāka. Vairākos zaudētajos dueļos man bija iespēja pagriezt cīņas gaitu citādāk, bet neizdevās to paveikt. Gaidīju no sevis labāku rezultātu, bet, kā ir, tā ir. Cīņās pret spēcīgākiem pretiniekiem sapratu, ka nepieciešams ļoti daudz strādāt, redzēju, kāpēc lielmeistari ir lielmeistari. Kad devos uz olimpiādi, biju pārliecināts, ka esmu labā formā un varēšu nopietni cīnīties ar visiem, bet olimpiādes laikā sapratu, ka tas nav tik viegli, bija problēmas sagatavot atklātni, pretinieki mani apspēlēja, pateicoties lielākai pieredzei – viņi vienkārši savā dzīvē šaham veltījuši vairāk laika. Arī Indijā, protams, gāju uz sporta zāli un turpināju sevi uzturēt labā fiziskā formā, lai partiju laikā būtu vieglāk domāt.
Latvijas vīriešu izlase noslēgumā izcīnīja 57. vietu. Jā, pēc starta reitinga bijām izlikti ar 64. numuru, tāpēc it kā veikts kāpums, tomēr nevaru teikt, ka esam apmierināti, noteikti varējām nospēlēt vēl labāk. Izlasei nebija labākais sastāvs, vairāki labākie šahisti dažādu iemeslu dēļ nepiedalījās, ar šo sastāvu rezultāts bija normāls. Ja pēdējā mačā mēs būtu uzvarējuši Horvātiju, noslēgumā atrastos ap 43. vietu, tad gan būtu labs rezultāts.
Arī šahbokss nav aizmirsts
2019. gadā kļuvu par pasaules čempionu šahboksā U19 vecuma grupā. Šoziem Turcijā ir plānots nākamais pasaules čempionāts, un ceru, ka tajā piedalīšos arī es. Mērķis ir aizstāvēt titulu, tomēr nu jau vairs nevis jauniešu, bet elites grupā. Tas man būs liels izaicinājums, jo vēl nekad neesmu boksā cīnījies pret pieaugušajiem. Savukārt šahā mans tuvākais mērķis ir kļūt par starptautisko meistaru, un tam nopietni gatavošos. Tāpat vēlos piedalīties nākamajā šaha olimpiādē, kas 2024. gadā risināsies Budapeštā. Šahā man nav trenera, strādāju individuāli, katru dienu tam veltot vienu, divas, varbūt trīs stundas. Speciālu grafiku neesmu izveidojis, kad atrodu laiku, nodarbojos ar šahu. Šo mācību gadu izlaidīšu un pilnībā pievērsīšos šaham. Ceru, ka šogad bija tikai mana pirmā olimpiāde no daudzām.