JĒKABPILS SUPERZVAIGZNE
Bērnībā izmēģināju daudzus sporta veidus, nevarēdams atrast tādu, kas piesaista, līdz beidzot nokļuvu volejbolā. Tas uzreiz iepatikās, padevās, arī augums tobrīd atļāva būt nedaudz pārākam par vienaudžiem un jutos diezgan komfortabli. Jau pēc gadu ilgiem treniņiem no dzimtās Jēkabpils devos mācīties uz Murjāņu Sporta ģimnāziju, savukārt, pabeidzot vidusskolu, ceļi aizveda uz Daugavpili. Tur šo to studēju, šo to nepabeidzu un arī pārstāvēju vietējo Ezerzemes komandu. Savukārt, kad izveidojās Jēkabpils lūši, kas sākumā bija Ezerzemes fārmklubs, atgriezos dzimtajā pilsētā – pirmajā gadā bijām Latvijas čempionāta zemākajā līgā, otrajā pacēlāmies uz Nacionālo līgu, bet trešajā sezonā jau debitējām Baltijas čempionātā.
Man ļoti patika spēlēt Jēkabpilī, jo tur cilvēki tribīnēs skaļi atbalstīja, uz ielas zināja, kas esi, un komandu ļoti mīlēja. Joprojām Jēkabpilī nevaru vienkārši ieiet veikalā – mani pazīst, apsveic ar pašreizējiem panākumiem. Volejbols tur ir tuvs. Tomēr kādā brīdī ar ģimeni sāku dzīvot Daugavpilī. Kad 2–3 gadus biju nobraukājis starp abām pilsētām, sapratu, ka pietiek, un 2020. gadā atgriezos Ezerzemē. Tur nospēlēju vēl divas sezonas, līdz galvenais treneris Guntis Atars aizgāja uz Somiju un, kā izrādījās, par labāko kandidātu viņa aizvietošanai, man pašam nezinot, izvēlējās mani. Saņemot šādu piedāvājumu, bija liela diskusija pašam ar sevi – vai man to vajag, kā to uztvers spēlētāji, ja vēl nupat ar visiem kopā trenējos, kādas mums tagad būs attiecības laukumā un treniņos. Pēc divu dienu pārdomām tomēr piekritu, saprotot – kad tad vēl, ja ne tagad, jo tādas iespējas parādās ne katru dienu. Beigās bažas bija liekas, džeki mani pieņēma labi un cienīja.
SAVAS BUNGAS PALĪDZ
Protams, pēkšņi kļūstot par treneri, sākumā gribējās skriet laukumā. Likās – iziešu un parādīšu. Tomēr man jāļauj džekiem spēlēt un jāatbalsta no auta līnijas, nebūtu pareizi, ja treneris atrastos laukumā. Sezonas laikā, kad vairākus spēlētājus piemeklēja traumas, drošības pēc gan turnīram pieteicām arī mani, bet beigās viss bija labi, puiši no traumām atlaba un turpinājumā noturējāmies bez tām. Mūsu sastāvs bija nokomplektējies labs un, sākoties sezonai, kad redzējām pretinieku spēku, sapratām, ka šosezon ir iespējas. Tāpēc kā mērķus uzlikām spēlēšanu Latvijas čempionāta finālā un Baltijas līgas finālčetriniekā, ko arī realizējām. Vienīgi Latvijas kausā nedaudz noplīsām, bet nekas, nevar visus jau pirmajā sezonā uzvarēt.
Baltijas līgas regulārajā turnīrā no 24 spēlēm septiņas zaudējām piecu setu cīņās. Ilgstoši šiem piektajiem setiem nevarējām pāriet pāri, tomēr kādā brīdī sākām uzvarēt arī tos. Pēdējās divās spēlēs izšķīrās, vai regulāro sezonu pabeigsim trešie vai piektie. Tās uzvarējām, arī piecos setos pret vēlākajiem turnīra čempioniem Tartu Bigbank, un ieguvām ļoti lielas priekšrocības Latvijas čempionāta pusfinālā. Tomēr vispirms vēl bija Baltijas līgas izšķirošās spēles. Tur pusfinālā atkal sanāca nedaudz izgāzties pret RTU/ Robežsardze/Jūrmala, bet arī trešā vieta ir ļoti liels panākums.
Savukārt Latvijas čempionātā fināls bija interesants, piektā spēle vienmēr ir kā saldais ēdiens. Visos mačos uzvarēja mājinieki, tāpēc varējām pārliecināties, kādas priekšrocības dod savs laukums – tu šajā zālē trenējies, tajā ir tavi skatītāji, tavas bungas. Tas viss palīdz! Daudzi man pārmet, ka finālsēriju neaizvadījām Daugavas Olimpiskajā centrā, bet uzskatu, ka sporta skolas zāle ir atbilstoša, krietni labāka, nekā savulaik bija Ozolnieku zāle. Latvijas Volejbola federācija par to, ka šajā zālē spēlēt nebūtu vēlams, pateica tikai nedēļu iepriekš. Tā kā tādā gadījumā mēs zaudētu mājas laukuma priekšrocības, biju kategoriski pret. Ja to paziņotu vismaz nedaudz agrāk, problēmu nebūtu bijis – mums būtu laiks gan sagatavoties, gan patrenēties, gan vispār to rezervēt, jo zāle ir diezgan noslogota. Citādos apstākļos nekad neviens par sporta skolas zāli nav sūdzējies – gaiša, patīkama, turklāt tā vienīgā turnīrā ir ar kvalitatīvo Teraflex grīdas segumu.
AR PROFESIONĀLU ATTIEKSMI
Titulu Daugavpils ieguva tikai ar vietējiem spēlētājiem – visi šeit dzimuši un dzīvo. No viņiem puse paralēli strādā, bet otra puse ir studenti vai skolēni. Daudzi strādā maiņu darbos, turklāt ne visiem darba devēji ir atsaucīgi – ja līderis uz treniņiem atnāk tikai reizi nedēļā, tas rada problēmas. Nav viegli, bet kaut kā to pārdzīvojām. Pirms nākamās sezonas dažus spēlētājus esam zaudējuši, jo vairāki dosies mācīties uz Rīgu, bet viens vēlas izmēģināt spēkus ārzemēs. Atturēt viņus nemēģinu. Ja uzskata, ka tā ir labāk, – droši! – iespējas Rīgā tiešām ir lielākas. Gatavoties sāksim jūlijā, tomēr vismaz šobrīd vēl nemaz nezinu, kas notiks ar Baltijas līgu, jo izskanējušas runas, ka igauņi vēlētos pievienoties Somijas čempionātam. Tāpat klīst baumas par lietuviešu atgriešanos, arī kādu jaunu Latvijas klubu. Es gan tādam neredzu spēlētāju resursus, jo jau mēs, trīs klubi, knapi varam nokomplektēties. Ceru, ka drīz viss būs skaidrs.
Runājot par Baltijas līgas spēku nupat aizvadītajā sezonā, jāatzīst – ja salīdzina ar senākiem laikiem, kad pats spēlēju, tā ir kļuvusi vājāka, jo volejbolisti meklē naudu ārzemju klubos. Kluba valdes sēdē tika pacelts jautājums par iespējamu dalību eirokausos, bet to ātri vien nolika malā, secinot, ka izmaksas ir ļoti lielas, kas var iesist pa mūsu gada budžetiņu. Tādā gadījumā nāktos kaut ko upurēt, bet neko upurēt negribas. Startēt tikai pamēģināšanas pēc šobrīd jēgu neredzu. Neviena no Latvijas vadošajām komandām nav profesionāla. Pagājušajā sezonā trijos klubos kopā, šķiet, bija tikai divi profesionāli spēlētāji – Jānis Jansons un ukrainis Andrijs Čmirovs Jēkabpils lūšos. Tomēr simbolisku samaksu mūsu komandā gan saņem visi, jo gan vakaros, gan brīvdienās, būdami prom no mājām un ģimenes, viņi ziedo ievērojamu daļu sava brīvā laika.
Es pats paralēli sportam jau desmit gadu strādāju enerģētikas uzņēmumā Gaso. Sāku kā atslēdznieks autovadītājs, bet šobrīd esmu iecirkņa meistars, atbildot par visu Daugavpils avārijas dienestu. Ģimene ir mani lielākie atbalstītāji, kaut arī to visu savienot nav viegli – darbs, bērnu izņemšana, treniņš un, kad atgriežos mājās, visi jau guļ. Pēc sezonas gan ir forša atslodzīte, beidzoties darbam, nekur nevajag skriet. Līdz jūlijam to izbaudu, bet tad būšu gatavs atgriezties divās frontēs.
IZLASĒ BEZ ČEMPIONIEM
Domāju, ka Latvijas volejbola izlasei jūnijā gaidāmajās Eiropas Sudraba līgas spēlēs klāsies diezgan labi. Ar mūsu grupā ielozētajām Fēru salām un Kipru jātiek galā mierīgi, bet spēcīgākajam pretiniekam vajadzētu būt otrajā apakšgrupā esošajai Austrijai, kur ir labs nacionālais čempionāts. Komandas sastāvs nav optimāls, bet ir interesants – tajā iekļauti daudzi jaunie spēlētāji, kuri pērn vēl netika piesaistīti, turklāt arī ārpus divpadsmitnieka joprojām palikušas lielas rezerves. Galvenais, lai džeki pareizi noskaņojas. Protams, labāk būtu spēlēt Zelta līgā, jo grūtākās spēlēs iespējams iegūt lielāku izaugsmi, bet, ja nevaram noturēt vietu tur, nav slikti dažreiz atkāpties soli atpakaļ, lai uzņemtu apgriezienus no jauna. Šīs vasaras turnīrs varētu būt labs atspēriena punkts jaunajam Jēkabam Dzenim, arī Jānim Jansonam tikt prom no Baltijas līgas. Ar mani sezonas laikā izlases galvenais treneris Mihals Gogols nesazinājās ne reizi un Latvijas izlases sastāvā nav neviena spēlētāja no valsts čempioniem. Es teiktu, ka vismaz kandidātu sarakstā kādam mūsējam bija jābūt, bet tā ir trenera izvēle. Iespējams, vismaz jaunais Armands Rokjans nav iekļauts tamdēļ, ka jūlijā viņam U22 izlases sastāvā būs jāpiedalās Eiropas čempionāta kvalifikācijā.
Es pats savā trenera karjerā šobrīd par augstākiem mērķiem vēl nedomāju. Vispirms nepieciešams atrast īsto ritmu, sakrāt pieredzi un tad varēšu sākt skatīties. Sāksim ar nākamo sezonu!
Rakstu lasiet arī žurnāla Sporta Avīze jūnija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!