Pakratīsim kā Buratīno
Kā jau visi bērni tolaik, astoņdesmitajos gados, daudz dzīvojāmies pagalmā. Sacentāmies visos iespējamos sporta veidos, arī futbola elementos kvadrātā un 21, braukājām ar riteņiem, spēlējām padomju laika spēles kaļim-bam-ba, pekarj, slon (pagalmos tās vienmēr sauca krieviski, nevis par kaut kādu cepēju vai ziloni). Blandījāmies pa tuvāko apkārtni un citiem māju pagalmiem. Strādājām dažādas blēņas, no kurām vislabāk atceros televizoru mešanu no mājas jumta – kineskopi sprāga kā armijas lādiņi. Futbola vidē visi zināja mani kā mazrunīgu, noslēgtu cilvēku, bet draugu kompānijā es atvēros. Tur mēs visi bez apstājas runājām, stāstījām muļķības un interesantus atgadījumus. Jutos brīvāk nekā ar mazāk pazīstamiem cilvēkiem. Šie bērnības draugi arī vēlāk palika tuvāki nekā futbolisti, ar kuriem spēlēju vienā komandā.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!