Zinājām, ka varam
Latvijas handbola izlase pirmoreiz soli no finālturnīra bija 2016. gada vasarā, kad aizkļuva līdz pasaules čempionāta izšķirošajai kvalifikācijas kārtai. Toreiz savā laukumā Valmierā mūsējie pat pieveica Baltkrieviju, divu spēļu summā cīnījās neizšķirti, tomēr uz Franciju aizbrauca oponenti. "Tā bija sāpīgākā uzvara karjerā, tomēr arī papildu motivators, jo sapratām, ka esam tuvu, esam klauvējuši pie tām durvīm. Zinājām, ka tuvākajos gados mums tas jāpaveic, un tagad arī izdevās," saka Kuģis intervijā Sporta Avīzei. Tikšana uz finālturnīru nav nejaušība. "Jau tad, kad uzzinājām kvalifikācijas grupu, sapratām, ka ir ļoti labas iespējas. Arī pirmais sabraukums parādīja, ka varam. Jā, spēle Slovēnijā nebija punkts punktā, bet apzinājāmies, ka mājās ar labu sniegumu varam viņus uzvarēt. Savā starpā runājām, ka šis ir gads, kad jāņem." Uz šo atlases ciklu Latvijas izlasē atgriezās veterāni Evars Klešniks un Aivis Jurdžs, arī izvirzot tikai vienu mērķi – tikt uz finālturnīru. Kuģis saka, ka tas noticis, jo arī šie veterāni redzējuši, ka ir iespējas. Līdzīgi bijis arī ciklā, kad tika zaudēts Baltkrievijai, jo toreiz iespēju robežās palīdzēja Edgars Vadzītis un Uldis Lībergs.
Runājot par gaidāmā Eiropas čempionāta apakšgrupu, izlases vadošais vārtsargs nav oriģināls, secinādams, ka Latvijai būs jātiekas ar divām pasaules līmeņa komandām. "Tagad visur pasaulē dominē spāņu treneri. Līdz ar to čempionāta pirmajā spēlē pretiniekiem būs laba taktika, kā arī ļoti laba aizsardzība ar vārtsargu. Ar tādām komandām mēs nedrīkstam skrieties. Pirmkārt, labi jānostāv aizsardzībā un jāizmanto savas iespējas. Ja spēlēsim kā pret Slovēniju, var būt interesanti, bet, ja sāksim skrieties, klāsies ļoti grūti. Viņi fiziski ir daudz spēcīgāki. Varbūt mūsu pirmais septītnieks vēl varētu turēt līdzi, bet soliņam pieredze ir daudz mazāka." Pret otro pretinieci Nīderlandi Latvija pēdējos gados spēlējusi daudz, un Kuģis saka, ka šie pretinieki "ir jāuzvar, nav variantu". "Atlases pēdējā spēlē, kad jau bijām kvalificējušies, pie viņiem aizbraucām, emociju pārņemti, nebijām tik ļoti koncentrējušies. Tāpēc parādījās mūsu kļūdas," vārtsargs atcerējās jūnijā Nīderlandē ciesto zaudējumu. "Savukārt Vācijai būs ļoti spēcīga aizsardzība. Visi viņu aizsargi ir divmetrīgi. Arī tajā mačā nedrīkstam skriet, jāizmanto savas iespējas un jāmēģina radīt pārsteigumu. Ja vēlamies spēlēt nākamajā kārtā, viens no favorītiem jāņem. Zinu, ka mēs visi uz to ejam. Varbūt sanāks nākamais brīnums." Par pirmo brīnumu Kuģis sauc Slovēnijas uzvarēšanu, paužot, ka tā ir starp piecām vadošajām Eiropā, jo konkurentiem pilnīgi visi bija Čempionu līgas spēlētāji. "Tomēr mēs ar labu komandas darbu un koncentrēšanos no pirmās līdz pēdējai minūtei viņus uzvarējām. Mums tobrīd Čempionu līgā spēlēja tikai Dainis, kamēr viņiem ne tikai viss sastāvs, bet vēl kādi desmit šādi vīri palika ārpus tā. Mums ir 6–7 profesionāļi, bet viņiem – visi."
Ar ceļojumu pārvilinātais
"Nāku no Saldus novada Kalniem, bet tā nav kalnaina vieta, kā visi domā," Sporta Avīzes lasītājus ar sevi iepazīstina Artūrs Kuģis, sacīdams, ka pierobežas ciemā no savas istabas loga redz Piķeļu naftas termināļa torņus. "Mums skolā topā bija basketbols, kurā trenējos un katru vakaru gāju uz sporta zāli to spēlēt. Sestajā vai septītajā klasē uz skolu atnāca jauns sporta skolotājs Andris Stauga, kurš paralēli Vaiņodē spēlēja rokasbumbu un pamazām sāka bērnus vienu pēc otra tajā ievilkt. Es nebiju starp pirmajiem, tomēr, kad vasarā Vaiņodes jaunieši devās uz turnīru Horvātijā un viņiem vajadzēja otro vārtsargu, sporta skolotājs arī man prasīja, vai negribu pamēģināt. Zināju, ka daži klases biedri divreiz nedēļā brauc pusstundu uz treniņiem, bet tā īsti nebiju informēts, kas tas handbols tāds ir.
Tā nu aizbraucu basketbola formā, bet pēc pirmā treniņa vārtos pateicu, ka nebūs. Kurš normāls cilvēks ies stāvēt vārtos, ja tevi nomētā ar bumbām?
Līdz turnīram bija atlikušas vien 2–3 nedēļas, un viņš man turpināja zvanīt. Teica, ka vajagot otro vārtsargu, gan jau tāpat nemaz nespēlēšu, tomēr vismaz tikšu ekskursijā. Vecākiem nebija viegli atrast vajadzīgos 80–100 latu, bet aizbraucu un visā turnīrā kopā uzspēlēju varbūt desmit minūtes. Pēc turnīra turpināju trenēties basketbolā."
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!