Starp labākajiem jau pirmajās sacensībās
"Man ir uzstādīta diagnoze miopātija jeb visa ķermeņa progresējošs muskuļu vājums. Šobrīd man atrofējas kreisā kāja, muguras augšdaļa un arī citas vietas ķermenī. Tā ir ģenētiska saslimšana, ko medicīna vēl neārstē," intervijā Sporta Avīzei stāsta 22 gadus vecais Semjonovs, paužot, ka saskaras arī ar regulāru nogurumu. Vecāki baseinā viņu sākuši sūtīt jau trīs gadu vecumā, bet no otrās klases Jurijs piedalījās sacensībās. Tobrīd viņš bijis tāds pats kā pārējie bērni, bet pēc 13 gadu vecuma sapratis, ka vienaudži attīstās straujāk, un 15 gados jau bija redzama atpalicība no viņiem fiziskā ziņā. "Kad peldēšanas diennakts maratonā pēc 14 kilometru veikšanas man pārstāja strādāt roka, sākām veikt pārbaudes. Tiku sūtīts no viena ārsta pie otra, viņi ilgi domāja, vai nepieciešama operācija, tika veiktas arī ģenētiskās analīzes un tad 18 gados uzstādīja galīgo diagnozi – miopātija. Tolaik man teica, ka atrofēsies tikai mugura, bet nepagāja ne pusgads, kad pamanīju – nevaru vairs nostāties uz kreisās kājas."
Semjonovam ieteikts mēģināt paraolimpisko peldēšanu un 2016. gada ziemā viņš pirmoreiz saticis Haraldu Lučkovski, kurš ir viens no dažiem treneriem Latvijā, kas strādā tieši ar peldētājiem ar kustību traucējumiem. Viņiem līdz pilnvērtīgas sadarbības sākšanai gan pagājuši divi gadi.
"Mans tā brīža treneris atrada Haralda kontaktus, viņi sazvanījās, un drīz pēc tam viņu satiku. Tas bija 2016. gada ziemā, togad Plotnieks peldēja paraolimpiskajās spēlēs," stāsta peldētājs. "Tā gada maijā man bija starts Slovākijā, tur sasniedzu labu rezultātu, vēlreiz sazvanījos ar Haraldu, un viņš piedāvāja oficiāli iziet medicīnisko grupu. To gan paveicām vien 2018. gada martā, Pasaules kausa posmā Dānijā, kur man iedeva medicīnisko kategoriju S8." Pasaules kausa etapos visi sportisti peld vienā grupā, uzvarētājus nosaka pēc attiecīgajai veselības pakāpei piešķirtā koeficienta, un debijas sacensībās šādā milzīgā konkurencē jau pirmajos startos daugavpilietis tika trijniekā kopējā ieskaitē. "Šis bija viens starts un viena iespēja izpildīt Eiropas čempionāta normatīvu, ko arī paveicām."
"Visu sarežģīja tas, ka, lai piedalītos sacensībās, ir jāveic klasifikācija – cilvēki ar invaliditāti tiek sadalīti veselības grupās, lai viņu nepilnības pielīdzinātu," stāsta treneris Lučkovskis, atzīstot, ka tas ir gan laikietilpīgi, gan naudietilpīgi, turklāt gadā visā pasaulē klasifikāciju iespējams veikt vien 5–7 reizes pirms nozīmīgām sacensībām. Parapeldēšanā sportisti sadalīti desmit medicīnas grupās, kur desmitajā ir salīdzinoši visveselākie. "Finanšu līdzekļi paraolimpiskajam sportam ir gaužām niecīgi un sākotnēji neizdevās iegūt finansējumu, kaut izskatījās, ka viņš var izcīnīt augstas vietas. Nākamajā vai pat aiznākamajā gadā tomēr parādījās līdzekļi jaunu sportistu piesaistei un mums izdevās aizbraukt."
Ziņas par kvalificēšanos paraolimpiādei remdē rūgtumu par neiegūto sudrabu
Pērn augustā Eiropas čempionātā Semjonovs savā visaugstākā līmeņa debijā 100 metros brasā vispirms tika pie otra labākā rezultāta priekšsacīkstēs, bet finālā peldēja par vairāk nekā pusotru sekundi lēnāk, kas deva trešo pozīciju un bronzas medaļu. Ar to sportists neapstājas un 100 metru distancē uz muguras svinēja ļoti pārliecinošu uzvaru, tuvāko sekotāju S8 grupā apsteidzot par 3,4 sekundēm. Treneris atzīst, ka sportists brasā pazaudējis sudrabu, bet pats daugavpilietis par to pārāk nepārdzīvo. "Pēc Eiropas čempionāta man sāka pievērst lielāku uzmanību, palīdzēt ar finansējumu – ja man tas būtu jādara par savu naudu, vajadzētu strādāt divus gadus, lai aizbrauktu uz vienām sacensībām."
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!