Lakross ir sporta spēle, kurā spēlētāji ar nūjām viens otram pa gaisu piespēlē bumbiņu, cenšoties to iemest vārtos. Pirmsākumi meklējami XII gadsimtā Kanādā, kad katrā komandā bija pat aptuveni pa 100 spēlētājiem, un tas atzīts par senāko komandu sporta veidu Ziemeļamerikā. XVII gadsimtā spēli ieraudzīja iebraucēji no Eiropas un modificēja, samazinot vardarbības līmeni, bet jau 1859. gadā lakrosu nosauca par Kanādas nacionālo vasaras sporta veidu. Šāds statuss tam ir joprojām – kopā ar nacionālo ziemas sporta veidu hokeju. Ilgstoši tika atzīti četri lakrosa paveidi – vīriešu jeb pilna kontakta lakross, sieviešu lakross, uz hokeja laukuma spēlējamais box lakross un interkross, kas ir līdzīgs florbolam, bet bumbiņa tiek raidīta pa gaisu – paredzēts bērniem un iesācējiem, tiek spēlēts telpās un bez kontakta. Savukārt pērn oficiāli atzina arī hibrīdlakrosu jeb tā saukto sešinieku, un tas dodas pretim iekļaušanai olimpiskajā programmā. Šajā reizē vairāk pievērsīsimies sieviešu lakrosam, runājot ar četrām Latvijas izlases spēlētājām – uzbrucējām Ievu Zeiļuku, Valēriju Druzjaku, Eiženiju Matiļeviču un pussardzi Lauru Liepiņu –, kuras nopietni gatavojas īsi pēc Jāņiem ASV gaidāmajam pasaules čempionātam.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze jūnija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!