LADU PAVĒLNIEKI
Pirmais celmlauzis, startējot sacensībās ārpus Padomju Latvijas un visas plašās Padomju Savienības teritorijas, bija leģendārais pilots, vēlāk arī rallija treneris Aleksandrs Karamiševs, kurš XX gadsimta sešdesmitajos gados brauca slavenajā Montekarlo rallijā. Karamiševs regulāri piedalījās dažādās starptautiskās sacensībās, izcīnot godalgotas vietas, bet pēc aktīvo autosporta gaitu noslēgšanas audzināja nākamo paaudzi – Ivaru Cauni, Andri Šimku, Uldi Sesku un daudzus citus, kurus šodien zinām kā titulētus autosportistus. 1973. gadā sākās WRC ēra, un jau samērā drīz pēc tam savus spēkus pasaules rallija elitē izmēģināja stūrmanis Andris Zvingēvics, debiju piedzīvojot 1975. gadā Somijā ar 19. vietu kopvērtējumā un trešo vietu savā klasē. Tolaik došanās uz ārzemēm bija ļoti sarežģīta, bet ne neiespējama, elites sportisti bija vieni no retajiem, kuri varēja nokļūt otrpus dzelzs priekškaram. "Tas bija kā izbraukt no melnbaltā kino un iebraukt krāsainajā," atceras Zvingēvics, norādot, ka ralliji tolaik bijuši krietni garāki – sacensību distance ar pārbraucieniem varēja sasniegt arī vairākus tūkstošus kilometru. Karjeras gaitā viņš kopā ar dažādiem pilotiem piedalījās 16 WRC posmos, pēdējo reizi to darot 1991. gadā, tomēr novērojama visnotaļ izteikta tendence, jo pārsvarā Zvingēvics startēja Somijas, Lielbritānijas un Akropoles (Grieķija) sacīkstēs. "Tolaik bija tāda ārējās tirdzniecības organizācija Autoeksports, kas nodarbojās ar Toljati ražoto auto eksportu un importu. Bez viņiem neko nevarēja izdarīt. Mašīnām vajadzēja reklāmu, tāpēc šī organizācija atlasīja labākās ekipāžas un piešķīra tām finansējumu," stāsta pieredzējušais autosportists, paslavējot Latvijas WRC rallija organizatoru Raimondu Strokšu un viņa komandu par uzņēmību sarīkot šāda mēroga pasākumu Latvijā.
JAUNAS LEĢENDAS RAŠANĀS
Padomju ēras pēdējos gados WRC līmeņa sacensībās debitēja jaunās paaudzes braucēji, trīs pasaules čempionāta posmos startējot Ivara Caunes un Andra Šimkus duetam. Arī viņi brauca ar Toljati ražoto Lada automobili, iespēju nopelnot, pateicoties augstiem rezultātiem vietējās sacensībās. Ekipāžas spožākais iznāciens pasaules līmenī gan notika jau pēc neatkarības atgūšanas, 1997. gada novembrī Lielbritānijā šokējot rallija pasauli. 3,85 kilometrus garajā pirmajā ātrumposmā uzvarēja britu leģenda Kolins Makrejs, kurš tobrīd saspringti cīnījās par čempiontitulu, bet otrajā vietā iekārtojās Caune/Šimkus, turklāt latvieši startēja krietni vēlāk nekā vadošie braucēji. Turpinājumā mūsu ekipāža turējās labāko desmitniekā, bet savā N4 klasē izdevās uzrādīt arī ātrākos rezultātus. Līdz galam nobraukt Lielbritānijas ralliju gan nesanāca, jo otrajā sacensību dienā pievīla auto dzinējs. "Tas bija gads, kad mēs atradāmies virsotnē. Pilotam ar stūrmani ir ļoti kvalitatīvi jāsastrādājas. To ātrumposmu nevarēja nobraukt ar redzi," to dienu notikumus sarunā ar Sporta Avīzi pirms dažiem gadiem atcerējās Šimkus. Savas atmiņas par notikumiem 1997. gada rudenī ir arī Caunes dēlam Krišjānim. Viņš tobrīd vēl mācījās skolā, tāpēc pats apmeklēt ralliju nevarēja. Tomēr tieši Krišjānis bija kā saikne starp tēvu un medijiem, kuri interesējās par Lielbritānijā notiekošo. "Mobilā telefona man toreiz nebija, bet pēc skolas skrēju mājās, sēdēju pie stacionārā, atbildot uz zvaniem un ziņām par tēta sekmēm. Viņiem komandā bija telefons, tad nu vakaros sazvanījāmies, un viņš stāstīja, kā iet. Tobrīd otrā vieta likās kaut kas neticams, šķita, ka tā ir kļūda." Ivars Caune vēl startēja 1998. gada Zviedrijas WRC rallijā, bet karjeras otrajā daļā brauca vietējās sacensībās.
RALLIJA DINASTIJA
Līdz nākamajam latvietim WRC bija jāgaida gandrīz septiņus gadus – 2004. gada Somijas WRC rallijā pirmoreiz startēja Māris Neikšāns ar stūrmani Edgaru Utānu. "Mērķis par pasaules čempionātu bija no pirmajām dienām, kad sākām braukt rallijā. Tēvs Pēteris Neikšāns iemācīja, ka jāuzstāda mērķi, uz kuriem tiecamies. Gājām ar mērķtiecīgu darbu, treniņprogrammu, mašīnu evolūciju. Nebija vienkārši, jo internets un informācija nebija tik pieejama – nezinājām, kā gatavoties, ko no tā visa sagaidīt, kā attīstīties fiziski, mentāli. Darījām, kā šķita pareizi. Tas bija emocionāli, turklāt es taču vēl biju ļoti jauns. Toreiz gan nefinišējām, jo diezgan smagi apgāzāmies," savu pirmo WRC pieredzi atceras Māris Neikšāns. "Bija garas pierakstu dienas, tas viss ievilkās naktī. Kūlenis sanāca aptuveni 20 kilometru garā ātrumposmā caur mežu. Nospēlēja nogurums un koncentrēšanās zudums, pieredzes trūkums un vietējo ceļu specifika." Karjeras gaitā Māris Neikšāns WRC posmos piedalījās trīs reizes – visas Somijā. Labākais rezultāts bija 2007. gadā kopā ar Māri Jēkabsonu, kad ekipāža aizcīnījās līdz trešajai vietai savā N4 klasē un 20. vietai kopvērtējumā. Tas laiks esot bijusi viņa karjeras virsotne, savukārt šodien bijušais sportists pēc startiem nealkst un autosportā audzina jauno paaudzi.
Neikšānu ģimene Somijas WRC rallijā atgriezās gadu pēc pirmā mēģinājuma, proti, 2005. gadā, ar to pašu Ford Puma S1600 automašīnu, kas 12 mēnešu iepriekš bija cietusi negadījumā. Tomēr šoreiz pie stūres sēdās Māra jaunākais brālis Andis Neikšāns ar nu jau WRC pieredzi ieguvušo stūrmani Edgaru Utānu. Vēlākajos karjeras gados Andis ilgstoši startēja ar stūrmani Pēteri Dzirkalu. "Notikums sekoja notikumam – rezultāti bija labi, guvām pieredzi, iekrājām ātrumu. Tas viss bija par attīstību, un mērķis bija pasaules čempionāts," atceras Andis Neikšāns, kurš 2009. gadā veica daļēju Production WRC čempionāta sezonu, sacenšoties ar N grupas automašīnām. Togad viņš ar Mitsubishi Lancer Evo IX automašīnu piedalījās piecos no astoņiem etapiem – tika izlaisti tālie Argentīnas un Austrālijas ralliji, kā arī posms Lielbritānijā –, bet sezonas kopvērtējumā ar to pietika astotajai vietai. "Tagad, atsaucot atmiņā, jāatzīst, ka tas bija diezgan traki. Salasīt pietiekamu budžetu nekad neizdevās, jo autosportā izmaksas ir milzīgi lielas," 15 gadu senos notikumus atceras Andis Neikšāns. "Ierobežojošs faktors bija tas, cik maziņa ir Latvija. Uzņēmumu, kas spētu atbalstīt, nav un nebija tik daudz. Lai arī mums bija ļoti paveicies ar ģenerālsponsoru Latvijas mobilais telefons, arī viņi nespēja iedot visu, bet atlikušo budžetu salasīt bija grūti. Tas viss notika, pateicoties tēvam, – tā ir viņa dzīve un piepildījums. Vienīgi viņa entuziasma un dulluma dēļ mēs aizbraucām līdz pasaules čempionātam. Mums ar brāli katram bija sava motivācija. Man – izpelnīties tēva atzinību, mīlestību. To gan sapratu tikai pēc gadiem."
JAUNIE CELMLAUŽI
Pēdējos dažus gadus atkal varam runāt par latvieti augstākajā rallija līmenī – tas ir Mārtiņš Sesks, kurš veica trīs pilnas sezonas Junior WRC līmenī. Pirmais mēģinājums 2019. gadā kopā ar stūrmani Krišjāni Cauni noslēdzās ar desmito vietu kopvērtējumā, bet pandēmijas ietekmētā 2020. gada sezona kopā nu jau ar Renāru Franci bija veiksmīgākā šajā līmenī – uzvara Igaunijas rallijā savā klasē, kopumā trīs pjedestāli un otrā vieta kopvērtējumā, tiesa gan, pēdējā posmā piedzīvota arī nepatīkama avārija. Trešajā sezonā 2021. gadā Seskam trešā vieta kopvērtējumā un viena uzvara – šoreiz Portugālē. Toreiz autosportistu pievīla sniegums sezonas pēdējos divos rallijos Beļģijā un Spānijā, kas norisinājās uz Latvijas braucējiem ierasti mazāk ērtā asfalta seguma. "Faktiski šie junioru čempionāti ir mazliet sarežģītāki, jo mūs iemet kopējā gaļas mašīnā. Visiem ir vienādas mašīnas, visi braucam vienā komandā, pret visiem ir vienādas prasības un vienādi noteikumi. Noteikt ātrāko var tikai trasē. Protams, tas brīžiem ir grūti, arī psiholoģiski, jo ļoti daudz laika pavadām viens ar otru kopā, bet beigu beigās esam konkurenti," uz saviem gadiem Junior WRC atskatās Sesks.
KURŠ NĀKAMAIS?
Šī gada pavasarī vairāki latviešu autosportisti strādā, lai piepildītu savu sapni un dzimtenes ceļos piedalītos pasaules čempionātā rallijā. Kuram tas izdosies, kuram ne, rādīs tuvākie mēneši, bet pamatoti varam cerēt, ka saraksts ar latviešu braucējiem, kuri startējuši WRC posmā, šovasar papildināsies.
PAPILDINĀJUMS
2004. gadā spēkus Zviedrijas rallijā ar Subaru Impreza WRX automašīnu pārbaudīja arī Latvijas ekipāža Aldis Vilcāns un Ģirts Auniņš, kuri, neskatoties uz dažādiem pārbaudījumiem, veiksmīgi sasniedza finišu. Savukārt 2014. gadā neilgi pēc savas 20. dzimšanas dienas Ralfs Sirmacis ar stūmēju Māri Kulšu piedalījās Polijas WRC rallijā, daļai distances tiekot aizvadītai arī Lietuvā. Trenera Pētera Neikšāna audzēkņi startēja RC4 klasē un jau no pirmajiem ātrumposmiem cīnījās par pašām augstākajām vietām tajā, tomēr sestdienā piedzīvoja avāriju. Mašīna nebija smagi cietusi un nākamajā dienā atgriezās trasē, uzvarot pilnīgi visos atlikušajos ātrumposmos klasē. Kopumā latvieši ātrāko rezultātu sasniedza deviņos no 16 ātrumposmiem, kuros piedalījās. Pēc šādas sekmīgas debijas Sirmacis pauda apņēmību darīt visu, lai atgrieztos WRC, tomēr nākamo desmit gadu laikā viņam tas tā arī nav izdevies. Nesen braucējs atklāja, ka gaidāmajā Latvijas WRC etapā šo mērķi, iespējams, beidzot realizēs.