Lai veiksmīgi sagatavotos četrgades cikla kulminācijai, jābūt pieredzei. Nevari no rīta vienkārši pamosties un teikt, ka tagad startēšu olimpiādē.
Tev jābūt fizioloģiski gatavam sasniegt virsotni. Man bija uzstādījums, ka komandā jāiekļauj arī jaunais sportists, lai viņš redzētu, ko olimpiskās spēles prasa, kādas tās ir emocijas. Bieži vien pirmajā reizē atlēts uz olimpiskajām spēlēm aizbrauc, lai gatavotos un dzīves augstāko punktu sasniegtu otrajā reizē pēc četriem gadiem. Arī mēs BMX izlasē uzskatījām, ka pirmā olimpiāde nav mūsējā un tāda būs nākamā 2012. gadā Londonā – tajā varēsim izmantot visas iegūtās zināšanas un pieredzi, kā uzvesties kaujas apstākļos. Tomēr zeltu izdevās izcīnīt arī pirmajā, jo Māris Štrombergs togad bija noķēris labu ritmu, arī es atrados ļoti labā formā. Man šķita, ka jaunie pieredzes trūkuma dēļ salūzīs, tāpēc šī godalga netika plānota. Pēc tam uz otro olimpiādi gan gājām visu lielo četru gadu sagatavošanās ciklu un sacensībās bijām ja ne par visiem 100, tad 99 procentiem gatavi.
Katrs sportists zina, uz ko viņš ir gatavs. Jā, varbūt ārēji kaut ko piepušķo, bet viņš labi apzinās apmēram, kādā līmenī atrodas. Visiem saviem audzēkņiem saku, ka jāizvirza skaidrs, bet sabalansēts mērķis – tāds, ko tu, zinot savus jaudas rādītājus, savu ātrumu, redzi kā objektīvi sasniedzamu. Es arī varu teikt, ka būšu ASV prezidents. Jā, gribētu par tādu kļūt, bet nevaru, jo esmu latvietis. Ja tu skrien 35 km/h, olimpiāde nebūs tā, kurā pēkšņi skriesi 44 km/h kā Useins Bolts. Jābūt paškritiskam. Tomēr vērā drīkst ņemt arī nejaušības un veiksmes faktorus – tajā pašā BMX ir iespējams, ka citu neveiksme kļūst par tavu veiksmi. Tāpat medaļu tev var atņemt tiesnešu subjektīvas kļūdas. Tāpēc sports ir interesants.
Medaļai olimpiskajās spēlēs nav jābūt kā pašmērķim. Galvenajam rādītājam jābūt, cik tu labi spēj sevi sagatavot un nostartēt – vai vari pietuvoties un apsteigt paša, trenera, federācijas un Latvijas Olimpiskās vienības uzstādīto mērķi. Tokijas spēlēs Latvijai varbūt nebūs tik daudz sportistu kā iepriekš, kuru sev uzstādītais mērķis būs medaļa, bet nedrīkstam aizmirst, ka olimpieši ir īpaši cilvēki. Ceļš uz olimpiskajām spēlēm ir superīgs process, kuram ej cauri, krāmējot kopā klucīšus. Nav matemātiski zināms, ka, ja darīšu šo, man medaļa ir garantēta. Nākotnē mums noteikti atkal būs talantīgi un pietiekamu pieredzi iekrājuši sportisti, kuri izcīnīs godalgas.
Katrā sporta veidā profesionāļi izveidojuši objektīvāko atlases sistēmu un kvalificēties olimpiskajām spēlēm nav nemaz tik vienkārši. Tas, ka spēj izpildīt kritērijus, lai tiktu uz četrgades nozīmīgāko sporta pasākumu, jau ir liels notikums un šos cilvēkus nedrīkst saukt par tūristiem. Apsveicami, ka cilvēkam ir mērķis kaut vai tikai piedalīties tajā procesā. Kāpēc mums būtu jātiesā sportisti, kuri varbūt nav ar tādām dotībām, lai cīnītos par augstām vietām, bet vismaz izpilda atlases kritērijus? Šie kritēriji visiem ir vienādi – ja vēlaties un spējat, arī jūs drīkstat tos izpildīt. Kāpēc gan tajā pašā BMX neaplaudēt cilvēkiem, kuri tikuši starp 24 labākajiem pasaulē?
Lai uzlabotu sabiedrības veselību, finansējums jāpiešķir jebkuram sporta veidam un ne tikai sportam, jo citiem tuvāka ir, piemēram, māksla. Nodokļu maksātāju nauda tiek vākta tieši tam, lai mēs paši kā valsts un nācija attīstītos. Vienmēr pastāvēs jautājums, kuram sporta veidam dot vairāk, kuram mazāk, bet paskatīsimies reāli – tīri fizioloģisku iemeslu dēļ 100 metru skrējēji no Latvijas, visticamāk, nekad nespēs cīnīties par medaļām, kamēr BMX vai bobslejā mums ir lielas tradīcijas. Citi uz šiem sporta veidiem skatās skeptiski, bet, ja tā ir mūsu niša, kāpēc neturpināt tos kopt tālāk? BMX ir superīgs sporta veids bērniem, tomēr, lai būtu bērni, nepieciešams arī kāds līderis! Sports turas tieši uz tādiem. Valstij ir jāizlemj, ko mēs gribam sasniegt šogad, ko gribam sasniegt desmitgadē, jāizvērtē, kādas mums ir katra sporta tradīcijas, kāda sporta infrastruktūra.
Sportisti strādā tāpat kā jebkurš cits algots darbinieks. Paši ar sevi noslēdz līgumu, ka centīsies sasniegt dzīves mērķus, – vienam tā ir medaļu izcīnīšana, otram finansiālā stāvokļa nodrošināšana, bet trešajam varbūt tikai entuziasma apmierināšana. Neuzskatu, ka mums būtu jāsāk vērtēt, kuram dot naudu, kuram ne vai kurš to ir pelnījis, bet kurš nav. Kad pirms gandrīz 20 gadiem BMX tika iekļauts olimpiskajā programmā, mēs domājām, ka tagad būsim sporta veids, kas tiks pamanīts, un priecājāmies, ka mums sniegta iespēja cīnīties par medaļām četrgades lielākajā forumā. Priecājāmies nevis tāpēc, ka tagad varēsim vairāk pelnīt, bet par saņemto novērtējumu – bijām kļuvuši par tikpat pilnvērtīgu sporta veidu kā daudzi citi. Parādījās jauni apvāršņi, nemaz nedomājot vai nesākot pieprasīt, ka, tā kā gatavojos olimpiskajām spēlēm, tagad jums jādod man nauda. Uz olimpiādi pirmām kārtām gribu braukt sevis dēļ, bet jūs man varat palīdzēt labāk tai sagatavoties. Par to paldies nodokļu maksātājiem, jo tieši no viņiem šī nauda nāk.