Nāc no Limbažiem, kas kļuvusi par vienu no Latvijas futbola talantu kalvēm. Vai bērnībā bija pašsaprotami doties spēlēt kājbumbu?
Pagalmā, kurā augu, vairāki puiši jau spēlēja futbolu – tas pats Artis Lazdiņš bija no mana pagalma. Vakaros satikāmies, lai spēlētu pagalmā, un tā es pievienojos viņiem, sākot iet arī uz treniņiem.
Viss nopelns trenerim Valdim Matīsam?
Viņš mums no 7–8 gadu vecuma bija kā otrais tēvs. Trenējāmies dienu dienā, bet brīžos, kad trenēties negribējās un vēlējāmies padoties, uznāca untumi vai niķi, treneris vienmēr atbrauca uz mājām, parunājās ar vecākiem un vilka atpakaļ. Noteikti es nebiju vienīgais, treneris šādi auklējās ar vairākiem. Tas arī mani pamudināja palikt un turpināt trenēties. Treneris mūsos ieaudzināja raksturu, ka nevajag padoties, nepieciešams cīnīties, katru dienu sevi pilnveidot. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc Virslīgas līmenī šobrīd esam tik daudz Limbažu futbolistu un divi arī spēlē izlasē – es un Mārtiņš Ķigurs. Iepriekš izlasē esam bijuši arī trīs vienā sasaukumā, un tas pilsētai, kam mūsu jaunībā pat nebija savas komandas, noteikti ir labs rādītājs. Jauniešu čempionātā mazā spēlētāju skaita dēļ nekad nevarējām izveidot komandu, vienmēr spēlējām klāt pie citām vienībām.
Par ko fanoji bērnībā?
Noteikti sekoju līdzi Latvijas izlasei. Ja finansiāli varējām atļauties, vienmēr braucām uz valstsvienības spēlēm Skonto stadionā, pat ar lielo autobusu. Ieejot stadionā, vienmēr uzplaiksnīja doma, ka arī man gribētos šeit spēlēt ar izlasi pilnu tribīņu priekšā. Pagaidām gan tas joprojām nav pilnvērtīgi izdevies, jo izlases rindās Skonto stadionā esmu piedalījies vienīgi mačā, kurā skatītāju klātbūtne nebija ļauta. Varbūt nākotnē.
Neilgi pirms pilngadības sasniegšanas, kad citi cīnās par vietu jaunatnes izlasēs, tu izveidoji otrās līgas komandu, kurā pats arī spēlēji.
Man četras reizes bija pēdas kaula lūzums, turklāt gāju 12. klasē un gribēju skolu pabeigt Limbažos. Komandas radīšana nebija ar domu, ka caur to iešu uz lielo futbolu. Vienkārši bija puiši, kuri vēlējās spēlēt, tāpēc uzņēmos iniciatīvu un izveidoju komandu. Tobrīd gribēju izbaudīt mirkli, nedomājot par augstiem nākotnes mērķiem, – šodien ir komanda un šodien trenējamies, skatāmies, varbūt kādam sanāk. Un sanāca. Es aizbraucu pārbaudīties uz Jelgavu, 3–4 dienas patrenējos, un, domājot par perspektīvu, viņi mani paņēma.
Jelgavā ar nelielu pārtraukumu uzkavējies ilgi. Ko tās ilggadējais treneris Dainis Kazakevičs tevī ieaudzināja?
Viņa vadībā spēru pirmos soļus lielajā futbolā, saņēmu pirmo iespēju. Tieši viņš mani šajā lielajā futbolā ievirzīja, un esmu par to pateicīgs. Allaž izceļu trīs trenerus, kuri man daudz devuši, – Valdi Matīsu, Daini Kazakeviču un Slavišu Stojanoviču, kura vadībā sāku spēlēt izlasē. No otrās līgas ienākt Virslīgā nebija viegli, bet arī komanda bija tikko ieradusies augstākajā līgā un augām kopā.
Pašlaik Dainis jau ir Latvijas izlases galvenais treneris. Daudzi viņu vērtē neviennozīmīgi.
Cilvēki teikuši, ka man būtu jābūt trenera mīlulītim, jo kopā esam auguši, bet, kā redzams, arī man nekas nav garantēts, un viss jāizcīna ar darbu. Tieši tas ir pats labākais – treneris uz visiem skatās vienādi. Lai spēlētu, sevi nepārtraukti jāpilnveido un jābūt vislabākajā formā. Tas ir pluss, ko Dainis uz izlasi atnesis, – spēlē tobrīd spēcīgākie. Man patīk, kā izlase pilnveidojas. Jā, rezultāta, kādu mēs visi vēlētos, šobrīd nav, bet uzskatu, ka komanda ir daudz vairāk nobriedusi nekā iepriekš.
Uzsāc ceturto sezonu Šveicē, bet šogad nāksies spēlēt šīs valsts otrajā līgā.
Tāpat kā nebija viegli pārlēkt no otrās līgas uz Virslīgu, arī no Virslīgas uz Šveices superlīgu pārlēkt nav viegli. Zinot, ka latviešu tur nemaz nav bijis tik daudz, ka uz turieni dodas ārzemnieki ar labiem CV, esmu priecīgs, ka man izdevies Šveices superlīgā nospēlēt trīs gadus. Ceturto diemžēl aizvadīšu pēc spēka otrajā līgā, bet noteikti neuzskatu, ka līmenis būs daudz zemāks. Jā, ažiotāža ap līgu ir mazāka, bet iepriekš esmu spēlējis pret šīs līgas komandām un redzējis, ka līmenis nav radikāli zemāks. Tas ir jauns manas dzīves izaicinājums, un cīnīšos, lai pēc gada atgrieztos superlīgā – varbūt pat kopā ar šo komandu. No izaicinājuma nebaidos, tas noteikti ir labāk nekā palikt Virslīgā. Līgums nāca piecas minūtes pirms pārejas termiņa beigām, un esmu priecīgs par iespēju.
Cik dzirdēts, runājot par šīm piecām minūtēm, tu nepārspīlē.
Transfēru logs bija atvērts līdz sešiem pēcpusdienā, un līgums tika parakstīts aptuveni pulksten 17.55 – nebijām droši, vai izdosies paspēt.
Uz Šveici allaž tiec izīrēts – tev joprojām ir līgums ar Jūrmalas Spartaku, ko reizi gadā pagarini. Ilgtermiņā uz priekšu vairs neskaties?
(Smejas.) Jā, jau četrus gadus ilgtermiņā skatīties uz priekšu ir ļoti grūti. Atbraucot uz Latviju pēc sezonas, kad man kāds jautā par nākotni, atbildu, ka gribētos skaidrību agrāk nekā iepriekšējā vasarā. Tā teicu arī šogad, bet viss beidzās ar to, ka skaidrība bija daudz vēlāk nekā visus iepriekšējos gadus. Doties īrē noteikti nav viegli – tev visu laiku jābūt tonusā, jābūt gatavam, ka iespējamas straujas izmaiņas. Esmu jau pieradis un cenšos ar to sadzīvot. Izbaudu, ka varu spēlēt Šveicē, un par nākotni daudz nedomāju.
Ar vislielāko fanu atbalstu noteikti esi saskāries sezonā Polijā.
Polijā nokļuvu komandā, kurai ir vieni no agresīvākajiem līdzjutējiem. Tas nozīmē, ka viņi ir arī vieni no aktīvākajiem spēļu atbalstīšanā, bet, protams, zaudējumus nepiedod. Tobrīd arī komandai ne visai labi gāja, tā atradās izkrišanas zonā – pirmā pieredze ārzemēs šajā ziņā man bija šokējoša. Pēc zaudējumiem stāvējām pie autobusa un klausījāmies līdzjutēju pārmetumus, citreiz pie stadiona tika dedzināts un gaidījām, kad policija atbrīvos ielu. Bija arī uzvaras un arī tās sanāca izbaudīt, 25 000 līdzjutēju pēc spēles stāvot kājās un aplaudējot. Jā, negatīvā bija vairāk, bet atcerēties varu arī patīkamo. Atbalsts spēles laikā bija fantastisks, bet tas, ko piedzīvosim pēc spēles, bija atkarīgs no mums – vai nu uzvarēsim, vai zaudēsim. Liela pieredze. Šveicē gan viss ir daudz mierīgāk.
Jelgavā kļuvi pazīstams ar savu autu mešanu. Kā līdz tam nokļuvāt, jo Latvijā tas bija kaut kas neredzēts.
Ja godīgi, es pat nezinu, kā līdz tam nokļuvām. Ja nemaldos, kādā pārbaudes spēlē mani ielika malējā aizsarga pozīcijā, sanāca diezgan tālu iemest bumbu un gandrīz guvām vārtus. Treneris pamanīja, un sākām to izmantot kā standartsituāciju. Šveicē man to neliek darīt un līdz ar to ir daudz vieglāk – nav jāskrien uz katru situāciju, varu koncentrēties pamatdarbam. Latvijā mūs uzskatīja par antifutbola spēlētājiem, bet tas nesa uzvaras, arī UEFA Eiropas līgā pārvarējām divas kārtas. Ja dod rezultātu, kāpēc gan to neizmantot?
Kāds ir bijis svarīgākais auts?
Bijuši vairāki. Pret Ventspili izcīnījām trīs punktus, ne reizi neuzsitot pa vārtiem, arī Eiropas līgā pēc auta iemetiena guvām vārtus. Šī stratēģija ir atnesusi uzvaras.
Vai jūti, ka esi mazo futbolistu elks?
Latvijā ir ļoti grūti kļūt par elku futbolā – tad nepieciešams iekļūt kādā no piecām vadošajām līgām un jāsit tur vārti. Jā, pēc izlases spēlēm mazie futbolisti grib paprasīt autogrāfu, nofotografēties, bet maziem bērniem tas ir tikai normāli, un ļoti lielu ažiotāžu nejūtu. Viņi tomēr ikdienā viegli var redzēt lielos futbolistus un grib kādu dienu spēlēt kā viņi.