Skarbā izdzīvošana
Nāku no Saldus un savulaik mūsu pilsētā BMX riteņbraukšana bija ļoti populāra. Dzīvoju daudzdzīvokļu mājā pie trases un kādā dienā pirms 22 gadiem arī es aizgāju to pamēģināt. Mans lielākais panākums ir 2016. gadā izcīnītā trešā vieta Eiropas kausa kopvērtējumā elites grupā, tāpat savulaik biju otrais Eiropas čempionātā starp 16 gadu veciem puišiem un trešais astoņgadīgo grupā. Uz Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm īsti netēmēju, manas spēles būtu bijušas Tokijā, tomēr nebiju gatavs 25–26 gadu vecumā mēģināt izdzīvot no vienām sacensībām līdz otrām. Dzīve sportā ir skarba – ja vienu gadu sasniedz labu rezultātu, tev tiek nodrošināts viss, bet, ja nākamajā gadā paliec bez sasniegumiem, vairs nav nekā. Man bija līdzīgi – 2016. gadā nobraucu labi, bet 2017. gadā mēģināju ar citādu tehniku, piedzīvoju trīs lielākus kritienus, bija arī savainojumi un radās skaidrība, ka 2018. gadā naudas vairs nebūs. Vairs negribēju tā dzīvot, gribējās stabilitāti.
Beidzu karjeru un aizbraucu uz Vāciju, kur divus gadus iepriekš jau bija devies mans tētis. Šajā valstī ir augstāks dzīves līmenis, bet vienam sākumā būtu klājies grūti. Sāku strādāt riteņu veikalā, kā arī aizbraucu uz Vehtas pilsētas BMX trasi, parunājos ar vietējiem un ātri vien tiku uzaicināts novadīt kādu treniņu. Mani zināja, jo pirms pavisam neilga laika vēl biju braucis pa Eiropas fināliem. Tā lēnā garā parādījās arī audzēkņi, kurus man trenēt. Šobrīd lielāko dienas daļu pavadu veikalā, bet vakaros trenēju bērnus. Vācijā ir cita mentalitāte – mēs uzskatām: ja dari, tad par 100%, bet viņiem treniņi vairāk ir kā pulciņi, atved vienreiz nedēļā, lai bērns nesēž pie datora un pabraukājas. Ja pie mums no 40 bērniem 25–30 dosies uz Eiropas sacensībām, šeit tie būs tikai kādi trīs. Latvijā vēlas, lai bērns jau sešu gadu vecumā kļūst par pasaules čempionu, bet tad var gadīties, ka 14–15 gados viņš visu ir sasniedzis un vairs nav motivācijas, ja pēkšņi sāk braukt pa zemākām vietām, jo, kļūstot vecākam, konkurence tikai aug. Mans labākais audzēknis Vācijā ir Sebastians Necels. Kad sākām strādāt, viņš Eiropas kausā palika priekšbraucienos, bet divus gadus vēlāk izcīnīja piekto vietu – no septiņdesmitās līdz piektajai vietai ir liels kāpums. Nākamais viņam būs otrais gads junioru vecumā, bet mēs tēmēsim uz Eiropas čempiona titulu. Jau šogad tieši starta taisnē viņš bija starp trim labākajiem pasaules junioriem, bet augstas vietas pagaidām vēl nav izdevies gūt, jo Sebastianam trūkst pārliecības par sevi. Latvijas BMX treneri pasaulē ir pieprasīti. Kā zināms, Tokijas olimpiskajās spēlēs Klāvs Lisovskis palīdzēja Nīderlandes sportistei Merelai Smuldersai izcīnīt bronzu. Klāvs ir tikai gadu vecāks par mani, bērnībā daudz braucām kopā, viņš ir gājis pa līdzīgu ceļu kā es. Runājot par BMX Latvijā, tagad, kad esmu pagājis malā, redzu, ka mūsu braucēji ir talantīgi, bet vājā vieta ir nedraudzēšanās savā starpā. Trenēties vienam vai diviem ir grūti, visas lielās valstis to dara barā – savstarpējā konkurence pieradina cīnīties jau treniņā. Ja visi mūsējie sadraudzētos, rezultāti varētu būt daudz, daudz labāki.
Uz pusfinālu
Ninja Warrior ir pasaulē pazīstams šovs, kurā dalībniekiem, izmantojot savu fizisko spēku, iespējami īsā laikā jāpārvar dažādi šķēršļi. Jau pirms četriem gadiem tētis teica, ka es spētu pievarēt visus tur esošos uzdevumus, bet pērn beidzot saņēmos aizpildīt pieteikumu un šovasar saņēmu uzaicinājumu. Atlases kārtā starp 40 dalībniekiem tika noskaidroti 12 pusfinālisti, kuri tika vistālāk vai to paveica visātrāk. Es sasniedzu divpadsmito rezultātu un decembrī TV ekrānos būšu redzams arī pusfināla kārtā. Sapratu, ka tiešām varu pārvarēt visus tur esošos šķēršļus, bet trakākais ir, ka nav izmēģinājumu reižu – tiek vienreiz parādīts priekšā un pēc tam tev jāiet pašam pildīt. Ja kļūdies, viss beidzies. Vispirms bija samērā parasti lēcieni starp šķēršļiem, bet nedrīkstēju aizmirst, ka apakšā ir ūdens, kas iedod baiļu sajūtu, – ja tajā iekrīti, esi ārā. Tad nāca liels rats, kas četras reizes apgriezās ap savu asi un un vajadzēja spēt uz tā noturēties. Bija ļoti grūti, bet, par laimi, man izdevās. Sekoja divi vieglāki uzdevumi – ātrs skrējiens pāri šķēršļiem, kas gāžas, un skrējiens uz augšu starp divām sienām, kas noslēdzas ar šļūcienu lejā, turoties pie vingrošanas apļa. Izkritu piektajā uzdevumā, kurā no nestabila dēļa vajadzēja lēkt uz nākamo posmu. Parasti tieši lēciens ir mana stiprā puse, bet šeit vienkārši nepārzināju šķērsli un nezināju tieši kurā vietā nepieciešams atspērties. Tas viss prasīja minūti un desmit sekundes.
Vācijas populārākajā televīzijas kanālā tika parādīts arī 4 minūšu ilgs sižets ar mani trasē un veikalā. BMX saime par šādu sava sporta veida popularizēšanu ir ļoti priecīga, bet es pats ar šo startu šovā vienkārši vēlējos izkāpt no ikdienas rutīnas.
Pumpu trase
Trīs gadus briedu arī startam pump track čempionātā. Atšķirībā no klasiskās BMX trases šeit šķēršļi un tramplīni seko viens pēc otra, tāpēc nav laika mīties – braucot cauri, jācenšas saglabāt ātrumu un nepieļaut kļūdas. Pa šādu trasi var braukt gan ar BMX, gan MTB riteņiem, skrejriteni, skrituļslidām vai skeitbordu. Pēc trīs dienu treniņiem aizbraucu uz atlases sacensībām Berlīnē un izcīnīju trešo vietu, tikai pavisam nedaudz zaudējot Vācijas čempionam, kurš šajā disciplīnā ir ļoti labs. Tas deva motivāciju – divas nedēļas patrenējos cītīgāk un aizbraucu arī uz atlases sacensībām Beļģijā, kur mans mērķis bija uzvarēt. Pasaules čempionātam biju kvalificējies jau pēc pirmajiem mačiem, bet atlases sacensību uzvarētājiem finālā pilnīgi viss tiek apmaksāts, tāpēc vēlējos to sasniegt. Aizbraucu un tiešām uzvarēju, kas nedaudz bija pārsteigums arī man pašam. Savukārt pirms fināla jau iespringu nedaudz vairāk, trenējoties 3–4 reizes nedēļā.
Skatoties pēc organizatoriskā līmeņa, šīs bija labākās sacensības manā dzīvē. Visai nedēļai bija sastādīta lieliska programma. BMX karjerā mana spēcīgākā puse bija virāžu izbraukšana, bet vājākā – spēks, kas vajadzīgs starta minienos. Pump track ir nepieciešami tikai mani plusi, bet mīnuss izņemts ārā, jo pirmās taisnes tur nav. Ņemot vērā, cik esmu trenējies, finālā gūtā sestā vieta ir iespaidīgi labi, bet tagad jau ir mērķis nākamgad iekļūt vismaz trijniekā. Izrādās, ka joprojām māku braukt ar riteni!