Par ticību komandai liecina vien tas, ka klātienē tās sekmes atspoguļoja vien triju masu mediju pārstāvji. Divu gadu cikls atgādina izdzīvošanas realitātes šovu televīzijā. Smagā cīņā uzvarējušas izšķirošas kvalifikācijas turnīra spēles Lietuvā un Rīgā pret Slovēniju (abās pietrūka ārkārtīgi maz, lai Latvijas komanda uz Prāgu nemaz neaizbrauktu), Latvijas basketbolistes gatavošanās posmā vajāja savainojumi, kuru dēļ treneriem praktiski nenācās atsijāt nevienu spēlētāju. Nebūtu pārspīlēti teikt, ka uz Čehiju aizbrauca tās, kuras bija pietiekami veselas, lai cīnītos laukumā, turklāt turnīra gaitā komanda palika bez vienīgās Eiropas augstākajā līmenī rūdītās saspēles vadītājas.
Ne jau aiz labas dzīves treneri pirms spēles ar Spāniju nosliecās uz pasaules basketbolā nepopulāro spēles sistēmu ar trim garajām spēlētājām un turpinājumā izvilka pilno lozi. "Spēlējām tā, lai laukumā būtu labākās, pieredzējušākās. Un, kā šādu taktiku realizēt, tas jau ir trenera izdomas jautājums," valstsvienības "smadzenes" Mārtiņš Zībarts skaidroja zīmīgo taktikas izvēli. Trenera teiktais tikai apliecina, ka Latvijas komandas treneru korpusā ir analizēt un labākos risinājumus atrast spējīgi prāti, bet laukumā – viņu ieceres realizēt spējīgas basketbolistes.
Iepriekšējā Latvijas basketbola zelta paaudze 2008. gadā tika uz olimpisko turnīru, bet trīs piegājienos zaudēja izšķirošajā spēlē par dalību Pasaules kausā, kas palika tās nepiepildīts sapnis. "Nesīsim mūsu basketbola vārdu pasaulē!" sola Anete Šteinberga, un pēc Prāgā redzētā nav iemesla viņai neticēt.