Parādiet emocijas!

Pērn Belgradā olimpiskās kvalifikācijas pusfinālā zaudējām Puertoriko pirms kārotās izšķirošās spēles pret Serbiju. Gadu iepriekš ceļazīmi uz šo kvalifikāciju zaudējām neizteiksmīgā spēlē pret Čehiju (lai gan pēc tam uz Belgradu tikām, tas nenotika pēc sākotnējā nolikuma). Vēl pirms tam Slovēnijā ar klupienu pret cerības jau zaudējušo Beļģiju atvadījāmies no iespējas cīnīties par Pasaules kausu. Jā, šoreiz nav iemesla pārmest komandai par parādīto sniegumu izšķirošajā spēlē, tomēr arī pret slovēņiem Latvijas komanda neaizvadīja ne tuvu ne labāko spēli turnīrā. Īpaši jau aizsardzībā.

Šo problēmu apzinās arī treneri, kuri gadu gaitā meklējuši dažādus risinājumus, sākot no psihologa piesaistīšanas un beidzot ar treniņu režīmu maiņu. Tiesa, galvenais treneris Ainars Bagatskis neesot pieņēmis Latvijas Basketbola savienības valdes savulaik izteikto priekšlikumu nomainīt pilnīgi visu savu palīgu sastāvu valstsvienībā. Kā tas ietekmētu rezultātu – to noteikt ir praktiski neiespējami. Tāpat kā cēloņus šādām "izšķirošajām" spēlēm pirms līdz šim nesasniegtiem augstumiem.

Latvieši spēli un spēlēšanu kopā izbaudot daudz mazāk nekā slovēņi – šāds apgalvojums pavīdēja pretinieku nometnē. Tam negribētu piekrist, bet cits slovēņu basketbolista Jakas Blaziča apgalvojums, ka mūsu basketbolisti ir vēsi un visu laiku nopietni, gan ir trāpīgs. Pēc slovēņu emocijām katrā veiksmīgā epizodē īpatnējas šķita Latvijas basketbolistu ieturētās prieka izpausmes pēc Kristapa Porziņģa un Rolanda Šmita efektīgajiem bumbas triecieniem grozā trešajā ceturtdaļā brīdī, kad komanda teju piecas minūtes nebija guvusi punktus. Miers un nosvērtība, protams, ir labas īpašības. Sagremot varam arī izvairīšanos no žurnālistiem, lai koncentrētos laba rezultāta sasniegšanai. Tomēr, iespējams, tieši emocijas un atvērtība bija tie faktori, kas pacēla Slovēniju pāri ceturtdaļfināla barjerai.