Pirms gadiem vienpadsmit — 1998.gada ziemā — no daudzu Latvijas basketbola organizāciju vadītāja un trenera Valda Valtera mutes izskanēja frāze par zudušo paaudzi, kas prot itin labi spēlēt, taču maksimālas sportiskas mērķtiecības trūkuma dēļ nespēj un nespēšot izcīnīt lielas uzvaras. Kā aizvainotie — valstsvienības iepriekšējās paaudzes līderi — noliedza un apstiprināja Valtera seniora tēzi, ir papīra kaudzēs un interneta dzīļu megabaitos bieži cilāts stāsts, taču neba tas patlaban ir aktuāls. Toreiz paklusi, bet kategoriski izskanēja sakāmā otrā daļa — proti, nāk jaunā paaudze, kura būs ne tikai citāda, bet arī labāka. 2009.gada rudenī piecus "jauno un labāko" spilgtākos pārstāvjus Basketbola savienība diskvalificēja par neprofesionālu attieksmi pret savu sporta veidu un spēlēšanu valstsvienībā. Labākie rezultāti agrā jaunībā Kādu laiku solītais šķita makā krītam.
1998.gada vasarā Latvijas komanda Eiropas U-18 čempionātā izcīnīja
ceturto vietu un ieguva ceļazīmi uz pasaules junioru čempionātu. Lielo
Eiropas klubu un ASV augstskolu skautu blociņos tika ierakstīti tādi
vārdi kā
1999.gadā U-16 izlase Eiropā tika līdz piektajai vietai, bet
2000. un 2001.gadā Latvijas junioru komandas Eiropas čempionātos
finišēja astotās, un starptautiskajai basketbola sabiedrībai pieteica
tādus talantus kā
"Pieredze liecina, ka junioru čempionātos veiksmīgi spēlējušās valstis
pēc dažiem gadiem izcīna augstas vietas arī pieaugušo sacensībās,"
Valdis Valters staroja optimismā. Pēc dažiem gadiem šīs tēzes patiesumu
apliecināja Spānijas pieredze — septiņi 1998.gadā U-18 čempionu titulu
izcīnījušie basketbolisti XXI gadsimta pirmajā dekādē savākuši sešus
medaļu
komplektus olimpiskajos turnīros, pasaules un Eiropas čempionātos.
Latvieši sākotnēji neatpalika. 2001.gadā četri jaunie talanti —
Kristaps Valters, Raitis Grafs, Māris Ļaksa un Kaspars Cipruss —
pārliecināja pat piesardzīgo treneri Armandu Krauliņu un konkurences
cīņā ar pieredzējušajiem partneriem pirms Eiropas čempionāta
finālturnīra pelnīti ieņēma vietas valstsvienībā. "Puikas nobriedīs, un
pēc diviem gadiem Latvija būs vēl stiprāka," starptautisko ekspertu
atzinumi stiprināja cerības, ka no astotās vietas Eiropā ir iespēja
kāpt vēl augstāk. Jo īpaši, ja valstsvienības trumpju kavā parādījusies
tāda zvaigzne kā tolaik tikai 22 gadus vecais
Astoņus gadus vēlāk jāatzīst, ka "puikas" savu labāko turnīru
valstsvienības sastāvā aizvadīja toreiz Turcijā, knapi pārkāpuši 20
gadu slieksnim vai pat vēl nesasnieguši to.
Bez pienācīga slīpējuma
Pietrūka darba, veselības, talanta, prāta, labu treneru — par sapņu
nepiepildīšanās iemesliem viedokļi dalās. Sava daļa taisnības ir katrā,
un katram spēlētājam ir savs, no citiem niansēs atšķirīgs veiksmju un
neveiksmju stāsts. Kopīgs ir tas, ka Latvijas basketbolā pat treknajos
un ļoti treknajos gados neizveidojās vide, kas sekmētu jauno talantu
sportisko un cilvēcisko attīstību.
Gadsimtu mijā talantu lielākā daļa bija koncentrēta Valda Valtera
vadītajos Brocēnos — klubā, kur līdzās valstsvienības līderiem jau no
15 gadu vecuma tika iesaistīti paša Valtera izveidotās Jaunatnes līgas
spilgtākie talanti. Taču Valtera pretrunīgā personība atbaidīja
sponsorus, kluba finansiālo stāvokli stabilizēt neizdevās, un
plānveidīgais darbs pajuka.
Pieredzējušie spēlētāji aizbrauca peļņā uz ārzemēm, un jaunie
mērķtiecīgas un pakāpeniskas attīstības vietā strauji kļuva par
pieaugušo komandas līderiem. Tas bija kā no ģimnāzijas pirmās klases
ielēkt augstskolas solā — līdzi tikt varēja, taču pamatizglītībā
palikušie robi pilnībā vairs nebija likvidējami. Bročos un vēlāk Skonto
komandā tēva paspārnē uzplauka brāļu Kristapa un Sanda Valteru talants,
lielajā basketbolā pieteicās Šķēle, Janičenoks,
Taču vēl lielāka nelaime par Valtera seniora kļūdām bija īstas
alternatīvas trūkums viņa piedāvājumam. Latvijas flagmaņa vietu
ieņēmusī BK Ventspils komanda ilgus gadus balstījās uz pārbaudītām
vērtībām un vārdos pausto vēlmi audzināt jaunos talantus neapstiprināja
praksē. Identitātes meklējumos ieslīgušais Liepājas basketbols pārstāja
būt tik dāsna talantu ādere, kāda tā bijusi iepriekšējos gadu desmitos.
Jaunos pacietīgi aprūpēja Valmierā un Gulbenē, taču neviens no viņiem
nav izaudzis līdz valstsvienības līmenim. Savukārt vīri, kuri
basketbola izpratnes un ambīciju ziņā varētu stāties vismaz līdzās
Valdim Valteram, izvēlējušies citus ceļus un par Latvijā notiekošo
kaunas no droša attālumā (piemēram, Jekaterinburgas dāmu komandas UGMK
treneris Gundars Vētra).
Ārzemes nepalīdz
Nestabilitāte Latvijas basketbola saimniecībā sakrita ar robežu
vēršanos Eiropā un visā pasaulē. Talantiem atklājās plašas, taču vēl
lāgā neizpētītas attīstības iespējas.
Kaspara Kambalas sportiski veiksmīgais piemērs kādu laiku ar rožainām
brillēm lika skatīties ASV studentu basketbola virzienā, taču ilūzijas
pagaisa itin drīz. No Atlantijas viņa krasta skanēja cerīgas ziņas par
Raita Grafa un Māra Ļaksas iespaidīgo statistiku un NBA perspektīvām,
taču, savām acīm ieraugot "amerikāņus" Latvijā, nācās secināt, ka nav
gluži tas, kas cerēts un gaidīts. Īstam pieaugušo basketbolam trūka ne
tikai individuālo prasmju, bet arī fiziskās jaudas un sportiskā
niknuma. Viduvējas universitātes komandas rekordi nebūt negarantēja
zvaigznes statusu Eiropā, toties jaunajiem spēlētājiem bija radījuši
ilūziju par jau sasniegtiem meistarības augstumiem un mazinājuši vēlmi
treniņos strādāt līdz septītajiem sviedriem, lai pilnībā izmantotu
dabas doto talantu.
Līdztekus Amerikas ceļa sportiskajiem mīnusiem iezīmējās arī
materiālie. Proti, studentu sporta zvaigznes statusam līdzi nāca
nepieciešamība mācīties un četrus gadus dzīvot bez īpašas pārticības.
Palikšana kādā Eiropas klubā solīja krietni vairāk.
Latvijas jaunajiem basketbolistiem piedāvātās līgumu summas
apliecināja, ka runas par "preces" augsto kvalitāti nav bez pamata.
2000.gada vasarā nepilnus 19 gadus vecajam Kristapam Valteram Turcijas
superklubs Efes Pilsen piecos gados solīja iespēju tikt pie miljona
(tolaik — dolāru). Kasparam Ciprusam Itālijā un drīz vien Armandam
Šķēlem Polijā mēneša alga tika rakstīta ar pieciem cipariem (arī
dolāros). Tiesa, liela daļa no solītā un cerētā palika tikai zvaigznēs
rakstīta, jo līdz šim nevienam latviešu talantam nav izdevies Eiropā
noslēgtu ilgtermiņa līgumu atstrādāt līdz galam saskaņā ar iepriekš
apstiprināto grafiku.
Pirmās neveiksmes tika skaidrotas ar svešzemju treneru nespēju un
nevēlēšanos izprast latviešu mentalitāti, lokālpatriotu kritisko
attieksmi pret leģionāriem no mazpazīstamās Latvijas, nelāgām
sakritībām un dažādiem citiem ārējiem iemesliem. Ar aplausiem tika
uztverta katra spēlētāja atgriešanās Latvijā. Sak, paši tomēr labāk
zināsim, kā attīstīt savus talantus.
Taču drīz pēc "pazudušo dēlu" pārbraukšanas aizvien biežāk sāka skanēt
Latvijas treneru neapmierinātība ar spēlētāju nevēlēšanos robus
basketbola meistarībā likvidēt pacietīgā darbā. Priekšroka tika dota
(vairāk avansā saņemtās nekā
nopelnītās) naudas tērēšanai, nevis gādāšanai, lai rīt varētu nopelnīt
vairāk un pie viena apmierinātu savas sportiskās ambīcijas.
Reizēm radās iespaids, ka paši basketbolisti īsti neciena savu gadu
garumā ieguldīto darbu, viegli paļaujoties dažādiem vilinājumiem, kas
novirzīja no profesionālās karjeras mērķtiecīgas attīstības kursa. Vai
varbūt relatīvi viegli nākušais zvaigznes statuss, ko cītīgi kultivēja
Jaunatnes basketbola līga, bija sagrozījis nenobriedušās galviņas
tiktāl, ka pazuda mēroga izjūta — būt pirmajam ciemā šķita pietiekami
cienījami, lai neliktos svarīgi lieki saspringt, lūkojot pēc augstākiem
mērķiem. No visiem minētajiem spēlētājiem pa sportiski augšupejošu
līkni karjera ārzemju komandās attīstījusies tikai Kristapam Valteram
(arī ar līkločiem). Pat vārdos ambiciozajam Kasparam Kambalam pēc
Madrides Real nācis Krasnojarskas Jeņisej.
Naudas vairāk nekā prāta
"Skatoties uz Kristapu (Valteru), redzu Valdi jaunībā. Atšķirība tikai
tā, ka Valdim naudas toreiz nebija, bet jaunajam tagad ir," trenera
darbā piecus sāls pudus apēdušais un piecu paaudžu zvaigžņu tikumus un
netikumus labi iepazinušais Armands Krauliņš savā ironiskajā toņkārtā
formulē problēmas būtību.
Par basketbola talantu materiālās labklājības līmeņa augšanu liecināja
aizvien lepnākās automašīnas pie sporta zāļu durvīm un ziņas par
vērienīgiem tusiņiem klubos un kazino. Ironiskā kārtā tas viss rīmējās
kopā ar sportistu intervijās paustajām atziņām, ka pēc lielās slodzes
un daudzajiem izbraukumiem mācībām nepietiekot laika un enerģijas (
Latviešu groza bumbas klasiķu tēzei, ka basketbols ir gudru cilvēku
spēle, laika ritumā bijis dažāds piepildījums. Piemēram, pagājušā
gadsimta piecdesmito gadu ASK zelta paaudzē līdzās teicamniekiem bija
arī īsti pašpuikas ar pamatskolas izglītību. Taču problēmas sakne
meklējama nevis formālā diploma esamībā vai neesamībā, bet gan dzīves
uztverē, stilā un plašāku interešu trūkumā. Ārzemēs spēlējošajiem Rīga
kļuvusi par vietu, kur no visas sirds atvilkt elpu pēc smagā darba
cēliena, nebaidoties no darba devēju sankcijām, uzšķaudot sabiedrības
viedoklim un nerūpējoties par uzvedības atbilstību zvaigznes statusam.
Piemēram, Andris Biedriņš ziemā Amerikā un vasarā Latvijā — tie ir divi
dažādi cilvēki.
Sākoties treknajiem gadiem, Rīgas faktora nozīme paplašinājās, jo savu
artavu spēlētāju ballītē piemeta arī Rīgas klubi. Protams, atvērtās
robežas garantēja darbaspēka tirgus brīvību, teorētiski nodrošinot algu
pieskaņošanu Eiropas līmenim. Atsaucoties uz to, pie labiem līgumiem
Baronā tika, piemēram, Armands Šķēle un Kaspars Bērziņš, bet ASK Rīga —
Sandis Valters un Raitis Grafs (neoficiāla informācija liecina, ka
Šķēle un Valters pelnījuši ap 200 000 eiro sezonā). Skeptiķi gan bilda,
ka šo spēlētāju iepriekšējā pieredze Eiropā varētu būt samazinājusi
viņu cenu, taču savstarpējās konkurences apstākļos Rīgas klubu vadītāji
īpaši neknauzerējās. Pretī, piemēram, Barons, saņēma dažu skaistu
uzvaru (ieskaitot FIBA kausa izcīņu), dažu sirmu matu, pestījot
zvaigznes ārā no nepatikšanām, un veterāniem piedienīgu sūkstīšanos par
motivācijas trūkumu. It kā basketbolā un dzīvē jau būtu sasniegtas
visas iespējamās virsotnes.
Vārdi bez seguma
"Pagaidām izlases līderi ir pieredzējušie spēlētāji, bet pienāks arī
mūsu paaudzes laiks. Junioros jau esam bijuši ceturtie Eiropā, varam
atkārtot vismaz to pašu." (Kristaps Valters 2000.gada vasarā)
"Nākamajā čempionātā ceru būt ierindā, un ne jau tāpēc, lai pēc dažām
dienām brauktu mājās. Jāizvirza mērķis — vismaz ceturtdaļfināls."
(Kristaps Valters 2007.gada vasarā)
"Šogad būsim stipri kā vēl nekad — visi labākie spēlētāji, labs treneris." (Kristaps Valters 2009.gada vasarā)
"Bija galvenais nemiera cēlājs izlasē. (..) No tēva mantojis talantu
psiholoģiski ietekmēt apkārtējos, bet lieliski to izmanto negatīvā
veidā. (..) Nezina, ko nozīmē uzvarēt un ziedoties panākumiem." (Par
Kristapu Valteru — no valstsvienības direktora Edgara Buļa atskaites)
Pirmos trīs citātus varētu papildināt neskaitāmi izvilkumi no visu
tagad diskvalificēto spēlētāju intervijām daudzu gadu garumā. Lai nu
ko, bet publiskā PR pamatprincipus labi apguvuši ne tikai Amerikā
studējušie vien. Tiesa, tiklīdz mediju starmeši pavēršas mazliet sāņus,
uzmanība zūd, un tad var nākt ārā arī tādas pērles kā
Īsā atbilde varētu skanēt apmēram tā: par to, ka darbi laukumā
neatbilda skaļajiem vārdiem. Nebūšu naivs un neapgalvošu, ka saruna par
vērtībām basketbolā būtu aktualizējusies, ja tikko notikušajā Eiropas
čempionātā izšķirošajā spēlē Vācija būtu pieveikta ar deviņu punktu
pārsvaru un valstsvienība no Polijas būtu atgriezusies ar cienījamu
vietu (kā 2007.gadā Lietuva piedeva savām krogā pieķertajām zvaigznēm,
kuras pārveda Eiropas bronzu). Rets čempions mūsdienās ir svēts visās
dzīves jomās. Taču Latvijas komandas šās vasaras epopeja uzskatāmi
parādīja, ka mūsu zvaigznītes vairs nav spējīgas savākties "uz
pasūtījumu" pat tad, ja pašas ar prātu ir apņēmušās to izdarīt.
"Jānotīra laukums, un jāsāk dzīve no jauna," vērojot ugunsgrēku, kas ar
pilnu sparu plosās Latvijas basketbola saimniecībā, allaž rosīgais
Valdis Valters, kā ierasts, cenšas raudzīties nākotnē un ik pa brīdim
piešļāc ugunij kādu degmaisījuma malku provokatīva komentāra formā.
Centieni skatīties uz priekšu būtībā ir apsveicami. Agri vai vēlu taču
pašlaik šķietami nebeidzamā netīrumu lavīna reiz apsīks. Turpināsies
gan dzīve, gan basketbols, un pēc neglītiem zaudējumiem būs arī
skaistas uzvaras. Tomēr to būs daudz mazāk, nekā gribētos, ja no
pašreizējās krīzes netiks izlobīta mācība par tās iemesliem. Arī tiem,
kurus sarūpējusi Valtera seniora nespēja īsti panest paša savulaik
enerģiski pacelto Latvijas basketbola problēmu nastu.